ja godīgi, tad man patīk būt vienai. nav jau smuki teikt, ka žēl, ka tikai līdz rītdienai, bet šitās dienas mājās bija patīkamas. par savu bardaku es atbildu pati, ēst taisu tikai sev, skatos pa tv ko gribu, arī muļķīgas meiteņu filmas, neslēdzu iekšā datoru, jo man riebjas tā radītās vibrācijas un pa visu gultu guļu viena un sapņoju skaistus sapņus visu nakti.

bet vispār darbu pilns laiks, nekas nav beidzies, drīzāk sāksies. tēlniecības kvadriennāle, bet forši, patīk man visas šitās lietiņas, vēl tik jāizdomā, kā izvairīties no prakses arhīvā.

bāc un ir tik daudz lietas, pēc kurām ilgojos, bet nedrīkst, nedrīkst tā. viss taču notiek īstajā laikā, drīzāk jādomā par to, kas jau man ir.

es gribu ābolus. dzidros, tādus, kā no ābelēm Lienes Marcinkevičas dārzā. visi izauguši un tik dažādi. bērnība bija tik bezrūpīga.