esmu atkal ierauta notikumu virpulī. kad man likās, ka Tomika izstāde nenotiks un, ka nu viss, pavisam mierīga sesija un nekā interesanta, tad pēdējā brīdī tā atkal notiek. pie tam notiek tā, ka laika mazāk par mēnesi un visi tie cilvēki, kuri tomēr izdomāja bīdīt augšā ne vella neko nezin. mēs ar alīnu esam vienīgās, kuras pazīst mākslinieku personīgi un kurām vispār ir kkāda informācija par iecerēm. turklāt vēl nekas nav izdarīts, izņemot to, ka kataloga tekstu uzrakstīju jau labi pasen. vienvārdsakot, kā jau parasti visas svarīgās lietas kopā, lielā putrā un tas viss nozīmē negulētas naktis un pamatīgu stresiņu un zilus lokus zem acīm, kuri tāpat man nekad nenoiet.