Kaut kāda dīvaina sajūta. No vienas puses gribas iebāzt galvu smiltīs un nedarīt neko tādu, kas mainītu pašreizējo situāciju, nu tā zin, lai paliek kā ir. No otras puses kāds nezināms kārdinājums pār mani ņem virsroku un es pati lienu iekšā tur, kur varbūt labāk nevajadzētu. Lai gan kas tad to var pateikt vajadzētu vai ne. Drīzāk jāizsakās citiem vārdiem. nevajadzētu tādā ziņā, lai būtu mazāk sāpinātu cilvēku. Smaga sirds. man vairs nepatīk aizrauties, bet pa laikam sanāk. Agrāk patika tās tādas citādas vēsmas. tagad visu laiku iekšā domiņas, ka ne jau par sevi vien es drīkstu domāt. Ir arī tas otrs, ļoti svarīgais cilvēks, kuram nekādā gadījumā nedrīkst nodarīt pāri.