Kāda karognēsēja lūgsna
Kaut kā dīvaini... Apzināties, ka ikviens mēs esam atkarīgi paši no sevis un no vēl kāda. No kāda, kuru patiesībā visbiežāk pat nepazīstam. Bet kas mulsina vairāk? Atkarība no tā "kāda" vai atkarība no sevis?... Un vai var būt atkarīgs no sevis? Patiesībā es nezinu.

Zinu vien to, ka arī karognesējam pēdējās kaujas brūces apsien ar saitēm, kas ir plēstas no karoga...

Tāpēc varu vien teik - apsieniet manas brūces. Apsieniet tās labi! Bet apsieniet ar manis pašas drēbēm, apsieniet ar manis pašas ādu, ja man vairs nav drēbju. Bet neplēsiet karogu. Neplēsiet manu karogu, kā dēļ es cīnījos. Jo tad jau vairs nav jēgas. Nekam tad vairs nav jēgas. Neplēsiet manu karogu driskās. Ja nav ar ko apsiet manas brūces, tad ļaujiet man noasiņot. Noasiņot līdz galam. Bet neplēsiet manu karogu driskās. Un, kad būšu noasiņojusi, ietiniet mani manā karogā un iemetiet jūrā. Vai zemē. Vai debesīs. Vienalga. Bet neplēsiet manu karogu driskās.