Aina Nr.1
Šodien redzēju savu kaimiņu sēžam uz betona apmales... Atceros viņu vēl kopš mazām dienām, kad šis vienmēr kopā ar savu sunīti nāca no garāžām un sveicināja manu tēti. Viņi laikam bija pazīstami. Šodien es viņus redzēju atkal - abus vecus un kaut kādā man neizprotamā veidā atkarīgus vienu no otra. Garām ejot, manīju, ka vecais suņuks ir slims. Kaimiņš turēja viņa galvu savās plaukstās un skatījās tam acīs. Tūlīt pēc tam kaimiņš piecēlās kājās un devās prom. Suņuks viņam uzticīgi sekoja jau sen ierastā - vienādā solī. Es nemanāmi noskatījos, kā viņi pazūd aiz mājas stūra. Un man savādi gribējās lūgt Dievu par šiem abiem. Nez kādēļ likās smagi domāt par to, kuram no viņiem būs jāpaliek pēdējam...