man arī vienreiz jāsaņemas, man priekšā divi zobi šķībi, ka vienmēr smejās, ka es pēc vampīriņa izskatos, lai gan šķibi nav acu zobi, bet nākamie, kas tuvāki priekšzobiem. Man bija pamatskolā platīte un iesāku visu to procesu, bet kaut kā uzsēdos virsū, salauzu un viss tas pasākums beidzās, lai gan man ir jau izretināti dzerokļi lai visam mutē būtu vieta. pēc tam jau vienmēr ir traucējis finansu un laika trūkums, un jo vecāks paliec, jo grūtāk ir pieņemt domu, ka būtu jāstaigā ar breketēm. bet skaistu smaidu gribās, jo tas ir viens no maniem pamatkompleksiem. kā bija sākumā? kā cilvēki reaģē, utt?
bet vispār, jā, apsveicu, tev tas ceļš ir noiets, malacis!