ieraksts 307
Vakar ar saviem stāstiem nokaitināju Mākoņtēvu, jo brīdī kad devos mājup no virpotavas, ūdeņi sapludināja zemi ar debesīm.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka lietus norūda raksturu! Ja iesākumā es nedaudz činkstēju par lietus lāsēm, kas skāra manu ādu un apģērbu, tad nobeigumā jau ar savu Būcefalu droši triecos dziļākajās peļķēs, ņirgdams acīs Mākoņtēvam.