šito, lūdzu, nekomentējiet...
...un arī pārāk nemēģiniet iebraukt uzrakstītajā, jo tam noteikti nebūs jēgas...

...dotajā brīdī jūtos vienkārši sieviete, nedaudz vientuļa un neaizsargāta, ar asarām, kas nodevīgi līst pār vaigiem, un ar sapņaini stulbu smaidu, ik pa brīdim sejā...un nevis dusmīga mamma kādam sīcim, vai pastulba studente...un arī ne komandas brēcoša instruktore, vai meita un māsa kādiem mīļiem un tuviem cilvēkiem...
...vienkārši,rokoties pa veciem papīriem un bildēm, uznāca ilgas pēc kautkā aizgājuša un it kā nepiepildīta ...un tā nu sēžam - uz vienas krēsla malas - es, bet uz otras mana atkailinātā dvēselīte, bet pa vidu spraucas vecais, labais paziņa - Sentiments...un kūkojam visi trīs, gaidot, kuram pirmajam apniks...
...un atkal ap mani virmo parastie jautājumi,kas parasti piezogas šādos brīžos... "kā būtu bijis, ja būtu...", "kāpēc notika tieši tā, un nevis citādi", un "kāpēc viss beidzās tā,ja acīm redzams, ka vajadzēja būt pavisam savādāk"...un nekad es neuzzināšu pareizo atbildi, varbūt tikai nojautīšu...

...un sagribās neprātīgi mīlēties...jā tieši mīlēties, jo parasts sekss nogurdina. Tas atņem spēku, un piespiež bezspēkā,vienkārši aizmigt...nu, labi, dažreiz varbūt pēc baudas virsotnēm izdodas saņemt sevi rokās, un veltīt tēlotu uzmanību tam otram, bet tas ir tik neīsti!... gribu mīlēties, aizmirstot tos nolāpītos orgasmus...gribu kādam noskūpstīt katru punktiņu uz ķermeņa, gribu kādu glāstīt ar lūpām un pirkstu galiem...

...skūpstīties uz plosta pie Adrijas jūras, pa starpu vērojot Piena ceļu zvaigžņotajās debesīs...atrast pelēko oli, ko no dusmām pērn iesviedu jūrā pie Liepājas...satikt cilvēku, kuram ir uzzīmēta varavīksne paša izdomātās krāsās...arī šo visu es vēl reiz gribētu...

OGA, savāc savu dvēseli, aizdzen Sentimentu un velcies gulēt!!!