man šķiet, ka īsts vīrietis pamanītu TĀDU galējību un uzstātu, nevis pateiktu, ka nevajag, jo nu, ir tak jāsaprot, ka, piemēram, mani vajag nolikt pie vietas un es gaidu, ka vīrietis to spēs. un ja es nesu cementa maisu, tad tāpēc, ka man uzkrita uz nerva skatīties, kā vīrietis 3 minūtes minstinās, lai pats viņu aiznestu - ja man jālūdzās, tad man nevajag! tam es esmu par lepnu - cik ir redzēti pāri, kur sievietei dienām/nedēļām/mēnešiem jālūdzās, lai pilošo krānu sataisa vai vēl kādu sīkumu izdara? ja jālūdzās - lido kā korķis ārā - un tad man ir vieglāk izdarīt pašai.

protams, te var apspriest katru situāciju un variācijas, bet lieta tak vienkārša - kārtīgs vīrietis pats redz, kur, kad un kas ir jāizdara - ka nevajag ļaut Tev no veikala pārtikas maisu stiept, ka Tev salst un jaka jāpadod, durvis jāatver vai vēl kāda elementāra lieta, ar kuru apliecina savas rūpes par Tevi. pat ne apliecina, bet gan tām būtu jānāk ārā autopilotā, kā pašām par sevi saprotamām darbībām.

to nevar ieaudzināt, ja nu elastīgākiem tipāžiem pie gadiem 40 iedīdīt, bet tik daudz man pacietības nav - ja nav iekšās, tad nav un basta! tad man vieglāk pagaidīt līdz gadiem 40 un savākt kādu, kur kāda cita muļķīta būs pacentusies - viņš tak to nenovērtēs un pat nepamanīs, tik atcerēsies, kā viņa ir piekasījusies!