ak, cik mēs, sievietes, bieži vien pašas esam vainīgas vīriešu sabojāšanā - mēs visu varam, visu spējam pašas, līdz kādu dienu konstatējam, ka vīrietis kļuvis par lupatu. lai gan no otras puses (retorisks jautājums), vai tad kārtīgam vīrietim nebūtu attiecībās jārīkojas pēc principa "tas, ka Tu vari kaut ko izdarīt, nenozīmē, ka Tev tas ir jādara", jo tāpēc tak mājās ir Viņš?!


es droši vien esmu no kaut kāda cita sen pagājuša gadsimta un pārmērigi lutināta ar īstu vīriešu paraugiem mājās (un ticiet man - ne ideāliem cilvēkiem, tā ka ilūziju par šo vismaz man nav), kas varētu skaidrot, kāpēc mūsdienu jaunēkļus vulgaris es nespēju nedz saprast, nedz uztvert, nedz sagremot.