nu, re, tādā gadījumā Tavs konemts apliecināja, ka manas prasības ir virs vidusmēra pieņēmumu par mazgadību. Proti, ar to negribu teikt, ka Tev ir viduasmēra domāšana, bet gan to, ka man šķiet, ka pēc 23 cilvēkam būtu jāsāk apjēgt dzīves realitātes, arī tās, ka sir nepatīkamas (piemērus neminēšu, jo pārāk nopietni un pārķa saistīti ar manu darbu). respektīvi, es no cilvēkiem gaidu cilvēku cienīgu uzvedību, domāšanu un situācijas izvērtēšanu, nevis amociomālu reakciju uz eksistencionālām reālijām.

ķisi sakot - droši vien neko nepateicu un droši vien negribu pietiekami iedziļināties. es gribu redzēt vairāk.

man pohuj, man vēl nav 20, gribu un evolvējos, cik uziet, ja :D
bet nu jāāāāaa, jāāāāa, tie, kas potenciāli varētu būt nobriedušas personības, parasti raksta par politiku, sabiedrību vai tamlīdzīgām lietām. pārāk faktuāli, personīgi nelasu.

kā reizi tieši par šo NAV runa, bet gan par personisku lietu risināšanas formu/manieri, nevis galva siebāšanu smiltīs - ja es neredzu problēmu, tad tās nav. vai, ja uzskatīšu visus citus par vainīgiem un uzdirsīšu, neviens nepamanīs manas vainiņas. kaut kā tā.

ciba – dzīves (sadirstās un veltās) manuālis?

nezinu vai gluži ciba, bet iespējams. un ne jau tikai sadirstā sun veltās, bet arī tā, ko paši sadiršam.