šorīt atskārtu, ka mana frendliste palikusi bezizteiksmīga. agrāk emocijkrāsiņas ieviesa vacatio (un, protams, vēl daži - vairak gan periodiski), bet tagad arī tur tikai retu reizi parādās tas, kālab tika piedraugota. droši vien ar mani ir līdzīgi un droši vien tas skaidrojams ar to, ka skaistās vārdu spēles nāk ārā pašas no sevis tad, kad cilveki jūtas (iespējams arī ir) laimīgi vai nelaimīgi, jo galējās emocijas nokaitē nervu galus un visa pasaule šķiet dzīvošanas vērta un rada emocijas. pārējā laikā viss ir pelēks. ir bezizteiksme.