vakar bija ļoti sliki, vakar bija sliktas domas. es reizēm esmu tādā bedrē, ka vienīgais, ko gribu ir tikt ārā - par katru cenu un vienalga kā. un vienalga kā daļa, susļikiņi, jums nepatiktu.
bet lielākoties nav. īpaši, ja racionālā puse var nosaukt 150 racionālus argumentus, kāpēc nedarīt, bet neracionālā puse saka, ka ir arguments, kāpēc darīt, pat īsti neprecizējot, kas tas ir, nevar npaļauties uz to, ka šis viens arguments atsver pārējos 150. bet, reizēm mēs vienalga rīkojamies ši vien ne-argumenta vadīti. un tieši te sākas sūdi.
gribu būt vīrietis - moš tas kaut kā palīdz izslēgt to vienīgo argumentu un pieturēties pie racionāliem lēmumiem.
piekrītu, bet toties nav emocija lavīnas par katru nieku - par pirmo pavasara puķi var spiegt un par katru sadzīves išūzi paraudāt, un nedod dievs sākas emociju išūzi - sargās kas var!
nu, tak paskaties uz mani - es esmu emociju svalka un vulkāns vienlaicīgi, tas parasti nav vīrišķu normālstāvoklis.
oki, es neatzīstu arī tos dzelzs večus, kurus nekas un nekad nevar saviļņot, bet man drīz sāks likties, ka visi stāvokļi ir labāki par manu normālstāvokli.