kopš kokiem ir lapas ēnas aiz loga ir kļuvušas baisas.

mīļie susļikiņi, kuri droši vien šo nelasa, jo ir muzeju naktī - ja Jūs zinātu, kā es gribu tagad tur būt, kā es gribu iziet ielās un nebaidīties, ka var nepietikt spēka pārnākt mājās, ka varu izslēgties jebkurā brīdī, ka...kaut ātrāk pārietu tas zilums rokas locītavā, varbūt vismaz no rītiem pamostoties uz brīdi varēšu aizmirst, ka esmu piesieta pie gultas.

piesieta pie gultas...eh, kaut tas būtu nedaudz pikantākā nozīmē...

Zan' ieraksta kontekstā ieskatījusos unsend.

interesanti - sievietes atceras ilgāk, ilgojas ilgāk, sāp ilgāk, domā un visu citu dara ilgāk, lai gan esmu droša, ka pēc viena aliņa un maksimums pakāpeniskas 30min. (droši vien arī šeit es glaimoju krānaino dzimumam) emociju atdzišanas šo sieviešu ciešanu/ilgu/domu subjekti ir jau aizmirsuši, ka tās/šīs dienas dienas kārtībā vispār viņa ir eksistējusi. protams, nenoliedzami mēdz gadīties otrādāk, lai gan nē - tam es vairs neticu. :)

es maz kam vairs ticu. un pilnīgi noteikti neko negaidu. un esmu pilnīgi noteikti pārliecināta, ka komūnas unsend dalībniecēm arī nevajadzētu. bet mēs esam sievietes un vienmēr pieķeramies labākajam un ticam labākajam, kas mānīgi vēlamajā vīrietī ir. tādas nu reiz mēs esam un tieši tāpēc kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem nereti vienu un to pašu vīrišķu izpildījumā.


man žēl, ka es vairs neticu principā, bet vēl vairāk man žēl tās, kuras vēl tic un cer un ilgojās pēc saviem ex.