Obser Ver

Ja jau valsts mūs īpaši neiepriecina savos svētkos, tad nākas to darīt pašiem. Pirmais solis ir aiziet uz Šanhaju. Reti sanāk, bet vienmēr gribas atgriezties. Tur tas oficiants, kurš laikam Ķīnā iemācījies slīdēt kā ēna. Vien pēdējos pāris gados viņš pasūtījumu pieraksta arī tad, ja pie galdiņa ir tikai divi ēst gribētāji. Agrāk atcerējās visu no galvas. Ēdiens joprojām garšo (arī saldskābā zivtiņa), pikantā zupa varēja būt maķenīt pikantāka.

Otrais solis ir koncerts spīķerī. Joprojām mazliet brīnos par šo savu izvēli, tak vairāk padomājot viss ir loģiski. Spīķeru zāle beidzot ir jāredz - tas skaidrs. Un ja ziņā pavīd Parša/Silabriedis - tur vairs šaubu nevar būt. Kopš neatminamiem laikiem (90to vidus) plauktā glabājas Paršas zīmējums, kuru nosolīju par Ls2. Izsole notika Silabrieža un citu aktīvistu organizētās akcijas "Vērsis uz jumta ir nenovēršams" ietvaros, un tajā tika vākti līdzekļi Akuratera muzeja balkoniņa rekonstrukcijai. Vai muzeja balkoniņš ir atjaunots, nezinu (ar akcijā iegūto naudu to noteikti izdarīt nevarēja), a zīmējums joprojām man ir. Nevarētu arī teikt, ka tajā pasākumā gadījās pilnīgi nejauši nonākt.

Vēsture vēsturei, bet latviešu mūzika (neticēsiet!) mani aizkustina. Uz šādu koncertu, teiksim tā, jauniešiem nākt īpaši nepatīk (spriežot pēc kontinenta), a velti, velti. Tas nekas, ka Ķeniņa "Tālā dārza putns" ir tipisks atkalizmantošanas produkts mūzikā (viena melodija gan kora dziesmai, gan solo) un Emīls Dārziņš rakstot "Sapņu tālumā" korim ir aizņēmies šo to no Alfrēda Kalniņa solodziesmas. Koncerts nebūtu koncerts, ja tur neparādītos kaut kas iepriekš nepieteikts, proti, paša Silabrieža sacerēta dziesma. Malači!

Ziņojums no Jevgeņija Primakova 80 gadu dzimšanas dienas svinībām:
«Путин сказал, что нам все вернут!»

Крупнейший государственный вельможа Евгений Примаков уже второй раз подряд справляет юбилей по месту деловой прописки – в Центре международной торговли. Владимир Путин приехал вовремя – всего через полтора часа после официального начала.

Jaunais atklājums ir (sauksim to tā) lokālais skriešanas tūrisms. Savācas jauks/jautrs bariņš, paņem viesu namiņu ar pirtiņu, vai vienkārši pirtiņu un pavada pusdienu rikšojot pa apkārtni. Iepriekšējā vakarā var kopīgi noskatīties kādu pusdokumentālu filmu par maratonistiem. Pēc tam pierijas makaronus un štuko, kurā vietā skriet nākamreiz.

Cita starpā, garos gabalos(2h+) vajag nopietnāk padomāt par enerģijas un šķidruma rezervēm. Gan uzkrājot pirms(cik nu iespējams), gan paņemot līdz(cik nu iespējams). Un vēl par viskautko vajag padomāt - ka iesnas nepalīdz, ka pārejot no meža/liedaga uz asfaltu būs pamatīgs blieziens pa kājām (ne-nor-māli sāp kāju aizmugure gandrīz visā garumā no pēdas līdz pakaļai) un kopā ar enerģijas neesamību tas nozīmē fail.

un rau vēl par ko domāju ejot pa ielu un lūrot uz meitenēm (nesezona jau, bet tomēr)

Pilnīgi neizskaidrojams sajūsmināšanās iemesls "vīrieši uz mani atskatās". Nu, atskatās gan, a ko padomā? Uz ielas garām ejot nevienam nav nojausmas, vai meitene ir vēl kā citādi labs cilvēks. Varbūt ir kādi izņēmumi, bet te jau visu instinkti diktē. Un ja tās domas skaļi izskanētu, īsti priecāties spētu vien niecīgs pulciņš nimfomāņu

Doma, par laimi, pati neskan, bet zināms taču, ka domā esot spēks. Sevišķi jau tādās ļoti uzmācīgās domās, kuras daudzi padomā.:)

Skriešanas lielākais pluss ir pieticīgais aprīkojums, paņem čības un skrien.

Tas tā pirmajās divās sezonās varbūt. Tikko ieguldot ap 150 naudiņu jaunajos asikos, pieguļošās skrienambiksēs un pāris kreklos (īsām un garām rokām), uzreiz atkal ir 'nav ko vilkt mugurā' problēma. Jo ziema ir ziema un man noteikti vajag trekinga apavus (domājams ar radzēm), siltākas skrienambikses, vindstoperi, cimdus (tas varētu aizvilkt līdz 200). Un protams, ka normāliem treniņiem beidzot vajag arī kārtīgu gadžetu (domājams Foreruner 305, ap Ls 150). Un nākamajā vasaras sezonā vajadzēs jaunus šortus, lai augšstilbi neberžas, un, protams, ūberžūstošās apenes un nesaslapināmos sieriņus (vismaz ls 50). Pie tam, gan savas jaunās pieguļošās skrienambikses, gan jauno kreklu ar garām rokām saplēsu jau Siguldas maratonā (ap Ls 40).

Šodienas raidījums rauj nost jumtu.

Par večiem skaidrs: Paiders, Lapsa, Lembergs, Ozoliņš. Tāda ir mana secība, sākot ar lielāko kretīnu. Bet kurā galā lai Elksni liek, tiešām nesaprotu...

1) Līdaka ir foršs džeks.

2) Par kamparuekonomikas ministru varētu strādāt jebkurš no vairākiem tūkstošiem tādu kā Kampars. Tik nevar saprast, kāpēc to dara tieši Kampars.

3) Meteorīts ir labs tāpēc, ka tur uzreiz atradās biļešu tirgotājs. Citādi - sūds.

4) To idiotu, kurš uzkāpa vanteniekā vajag iesēdināt. Bet vajag pa purnu arī tam otram, kurš noslēdza satiksmi un 3 stundas neprata lohu zemē dabūt.

Šveiks joprojām labs. Tāds vienkāršs, ne pārāk sirsnīgs, bet ar labi noturētu līmeni, neraugoties uz visādām ķibelēm un citādiem laikabiedru izdomājumiem. Runa par Stabu ielas krodziņu, protams. Cenas labas un alus izvēle, turklāt. Un es kā sportists (c), vairāk par 3 užavniekiem izlietot tagad nemaz i nevaru.

Tā kā kauns, kā prieks pašam par sevi. Ar uzsistu asiņojošu celi skriet 20km pa kalniem ir muļķīga sevis šaustīšana, bet arī tāds kā mazais varoņdarbs. Ir lietas, kuras jāpamēģa, lai vairāk atkārtot negribētos. Siguldas maratons varētu būt viena tāda lieta.

Oranžais portāls redz ko piedraudēja: Pakalpojums Emocijas beidzās vakar 09:00
Un vēl vakar delfos bija šī ziņa: ASV reģistrēta pirmā cūkas saslimšana ar cūku gripu

Sportiskā veiksme ir pavisam kaprīza būtne. Ja par tuvo caureju tiek dota ziņa 10 min pirms starta šāviena, tā ir liela viņas labvēlība (savādāk līdz pirmajam mežiņam nebūtu izvilkts). Un ja locītavas sāk sāpēt ne ātrāk kā pēc 90% distances, tas arī.

Pilnīgs revanšs Kuldīgai, ibio:) Pārliecinoši ātrāk kā 5 min/km pa Valmieras kalniem. Es tomēr esmu sasodīti liels malacis:))))

Alus joprojām garšo.

Dažus mēnešus atpakaļ nolēmu paspēlēties ar Google finance. Kaut kad maijā izveidotais portfelītis no AAPL, IBM, MSFT, ORCL akcijām šajā laikā būtu devis 30% profita (precīzāk, 31,95% uz šo rītu). Tā tās lielās iespējas paslīd garām:)

Atkal atlaižos dīvānā ar tikpat labi padarīta darba sajūtu, kā pirms Kuldīgas pusmaratona. Atkal ceru uzlabot savu rezultātu, kaut atkal ir zināms, ka Valmierā ir vēl kalnaināka trase nekā Kuldīgā. Šoreiz cerībām ir klāt pāris dzelžainu argumentu: kopš marta noskrieti 700km un pēdējās pāris nedēļas skrienu uz ātrumu (iecerētajā pusmaratona tempā ar zināmu pulsa rezervi tieku līdz kādiem 13-14km). Maratonisti gan saka, bez 2000km treniņos neesot vērts nemaz sezonu sākt, bet man jau skriešana drīzāk tam, lai smadzenes vismaz pa to laiku ar muļķībām nenodarbojas.

Piemēram, šodien apcerēju iespēju mainīt profesiju. Kļūt par pusmaratona pace-keeper uz 2h. Gluži atpūta tā nebūtu vis, tāpēc ātrāk nevienam solīt nevarētu. Nākamā psiholoģiskā robeža 1h45 (vai apm 5 min/km) man joprojām kā sapņu sasniegums šķiet. Turklāt līdz Valmieras pasākumam jau šobrīd apzināti divi vai trīs sportiskā režīma pārkāpšanas iemesli.

Beidzot sapratu akordus Sinatras dziesmai - favorītam. Jā jā, Softly as I leave you.

Tas knifs ir modulācija no A uz C un atpakaļ (oriģinālā toni augstāk - no B uz D), nevis modulācija par kaut kādu pustoni, kā tas izklausās vienkārši klausties. Šito izdevās saprast tikai palasot foruma diskusijas, savādāk tie akordi apakšā tādi, ka īsti nodziedāt līdzi nemaz nevarēja. Modulācijās it kā paliek vecie akordi un jādzied ar sajūtu, ka ir notikusi modulācija, a tur jau vajag solfedžo stundās būt sēdejušam. Manā gadījumā, lai tās pārejas iemācītos, pāris vietās jāiespēlē maķenīt citi akordi nekā rakstīts, vo!

Un Sinatras dziesmas nav nekādi šlāgeri, tur ir dažs arī "biezāks" akords.

Tā iet, ka slinkums vakarā pēc alus aizskriet, nākas dert "sidru" Lucky dog. Pre-tī-gi.

Pilnīgi pavilka uz prātuļošanu par politiku, piemēram, kā tas var būt, ka Emsis ir bijis valsts premjers vai Ūdre parlamenta spīkeris. Uz šāda fona Piebalga otrreizējā nonākšana komisāra amatā gendrīz pēc kārtīga paradoksa izskatīsies. A šķēles nākamais uznāciens pavisam bezcerīgi izskatās, pūlas Lapsa vai nē. Neraugoties, ka sacerējums publicēts necīņā, man tik un tā liekas, ka viņa naids ar aš ir tik patiess, cik nu tas pie mums vispār iespējams.

Tīri pasen man draugs stāstīja ka latviešu nacionālais sports ir Magnēts, un ir jau arī. Tur ir telts, kurā cep pankūkas, tirgo snackus, var dabūt žāvētas zivis, lauku pienu, sporta apģērbu, tur ir arī bērnu pilsētiņa, kur atstāt sīčus kamēr skrien. Un tas viss mežmalā, kur ļaužu kā gadatirgū, apmēram 3reiz nedēļā.

Un mežs, protams. Trases iet, domājams, pa valsts mežiem, kuri tiek labi kopti, cirsti un stādīti atpakaļ. Tas redzams, ka skrējiens iet caur dažāda vecuma jaunaudzēm, bet nekad caur tukšu izcirtumu.

Un galvenais - mežā skrien meitenes. Tā bija neaprakstāma sajūta, kad laužoties cauri brikšņiem, pretējā virzienā lauzās tā meitene piegulošajā sarkani strīpainā T-kreklā. Tāpat arī tā meitene koši zaļajā krekliņā, kurai bija,,, Nu labi. Atceros kāds latviešu rakstnieks dabasmīļotājs pavisam pareizi pateica, ka vērīgs vērotājs mežā redz visvairāk. Un vēl arī var iegūt jaunu enerģiju nākamo kontrolpunktu meklēšanai.

Beidzot kāds sadūšojies novilkt robežas un nosaukt vārdos rīgas rajonus.

Eh, ir arī pusmaratnos Nr.2. Bļin, bet tas atkal bija kaut kas.

Pirms nepamēgini kā ir ap 2h skriet vērā ņemamā karstumā uz spēku izsīkuma robežas, nemaz nenojaut, kur tie vēži ziemo. Mans briesmīgais plāns uzlabot iepriekšējo rezultātu gandrīz vai izpildīts. Pusminūte nomesta - tas tā kā skrējiens uz vietas sanācis. Prokopčuka gan teica, ka Kuldīgā personīgos rekordus nevarot uzstādīt, hehe:)

Bet ir jau arī skaistais - sīva košanās ar 8 gadus jaunāko kolēģi (skaisti zaudēju pēdējā puskilometrā:), pelde Ventā un trāpīšana Pedvālē uz jaunas gleznu izstādes atklāšanas pasēdēšanu. Vienīgā veselības problēma - saulē nodedzināti pleci un skausts. Un alus joprojām garšo.

Ar padarīta darba sajūtu atlaižos dīvānā, jo nupat viss ir izdarīts. Pēdējais vieglais skrējiens pieveikts, un tagad tikai jāgaida sestdiena, kad būs redzams, vai 260 km 2 mēnešu treniņos dod kaut ko vai nē. Kopš sezonas sākuma ir jau 450, un būtu pelnījis, ka iepriekšējais rezultāts tiks uzlabots, bet pusmaratons jau nav loterija kaut kāda, te viss pašam, tā teikt.

Un tad atkal varēs pafantazēt - ko vēl šogad tādu noskriet un ko nākamgad.