Mhm, tas esot viens no populārākajiem pārdevēju izklaides veidiem - kad galīgi sāk šķist, ka nupat jāiet kārties, sākt prasīt dokumentus cilvēkiem ap 40 un skatīties, cik maz vajag laimei. No tā pašiem arī paliekot priecīgāks prāts.

(Reply to this) (Thread)

tagad Tu nojauci visu Oblicas prieku par to, ka viņa izskatās superjauna!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai tiešām , kāds tam arī tic?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tam ka izskatās jaunāks???

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A kas? Es ticu, jā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aha, sen senos laikos vienā jaukā dienā es sāku strādāt par mākslinieci rūpnīcā Straume. mūsu tur bija vesela brigāde. pirmā diena, es ierodos un ar visiem iepazīstos. un sēž tur viena simpātiska dāmīte, nu, tā uz 40, kas man toreiz likās ārprātā liels vecums. un pirmais, ko viņa man saka pēc sava vārda nosaukšanas (triumfējošā tonī): Un kā tu domā, cik man ir gadu?! ČETRDESMIT!

turpmākos gadus es vēl neskaitāmas reizes dzirdēju šo viņas jautājumu, izteiktu visdažādākajām personām visdažādākajos apstākļos, tāds bija paradums cilvēkam:)

(bet šis nav par tevi, vienkārši atcerējos)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, nē, es tā gluži nedaru. Bet ir cilvēki, kuri jau piedzimstot izskatās veci.

(Reply to this) (Parent)

Nē, nu ne jau, ka man izskatās 18 - vairāk, saprotams, bet ticu arī, ka ne tik daudz, kā ir patiesībā.

(Reply to this) (Parent)

Man, vienkārši, skauž, jo man nekad nav trāpījies neviens tik depresīvs pārdevējs. Ne tad, kad bija 16, ne tagad.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)