Vispārīgi, ir 3 tipi vismaz:

1) psihologs - cilvēks, kurš risina ikdienas jautājumus:
"veic psiholoģisko izpēti un izvērtēšanu, konsultēšanu, psiholoģisko rehabilitāciju..., veicina psiholoģisko adaptāciju un attīstību, veic zinātniskos pētījumus ..." // Psihologa profesijas standarts

2) psihoterapeits:
praktiski, cilvēks, kurš cenšas palīdzēt tev atrisināt kādas tavas problēmas ar noteikta tipa metodēm: eksistenciālā, geštalta, u.c. psihoterapijas.

"Latvijā vēl aizvien pastāv šķelšanās starp psihoterapeitiem – tiem, kuri atzīst psihoterapiju kā ārstniecības vai psihiatrijas apakšnozari, un psihoterapeitiem, kuri piekrīt Strasbūras deklarācijā teiktajam, ka tā ir atsevišķa profesija, un iegūt izglītību tajā var gan ar ārsta diplomu, gan ar izglītību kādā no humanitārajām zinātnēm – psiholoģijā, sociālajā jomā, pedagoģijā, filozofijā u.c." // Psiholoģijas pasaule

3) psihiatrs - viennozīmīgi ārsts ar ārsta diplomu. Vienīgais no šiem trim, kas drīkst ārstēt ar zālēm, līdz ar to parasti arī darbojas tur, kur bez tām neiztikt - slimnīcas, trakonami, utt. (Vēl droši vien var zāles izrakstīt arī tie no mūsu psihoterapeitiem, kuri līdz PT ir nonākuši vispirms kļūstot par mediķiem, bet tas tad ir cits jautājums).


Attiecībā par vīpsnāšanu par psihoterapiju, kas te redzama, manā uztverē ir 3 lietas:

1) ne katram ir vajadzīgs psihoterapeits, bet var izdomāt katram tādu gadījumu, par kuru varētu teikt - principā vot tagad varbūt arī noderētu.

2) ir cilvēki, kuriem psihoterapija ir palīdzējusi diezgan konkrētos veidos. Proti, piemēram, cilvēks ir dzēris vairāk kā varēja atļauties, vai arī, teiksim, sitis sievu. Un pēc šīm sarunām un terapijas to vairs nedara. Varbūt viņam nevajadzēja psihoterapiju, varbūt viņam būtu pieticis ar celi pa pakaļu - kas to lai zina, kas tur varēja vēl palīdzēt? Bet viņš aizgāja pie psihoterapeita, un kopīgi ar viņu darbojoties tomēr kaut ko savā dzīvē atrisināja.

3) tāda tipa komentāri kādi ir te, manuprāt izskatās vairāk vai mazāk pēc tā:

- Ak, skaties, tas tur nokritis un samežģījis sev kāju un tagad viņam esot jāskrien pie traumatologa. Haha, cik smieklīgi. Es jau nu gan nesaprotu, ko tas traumatologs tur tādu dara un nahren tas vajadzīgs.

Nesamežģīsi kāju - nesapratīsi. Priecājies par to.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, labi - atzīstu:
1) es vīpsnāju par vājiem cilvēkiem, kas par naudu savas problēmas uzkrauj citam;
2) es vīpsnāju par tiem, kas maksā naudu, lai viņus kāds uzklausītu, jo laikam jau paši vien pie vainas, ka neviena, kas uzklausītu par brīvu, vairs nav;
3) es vīpsnāju par cilvēkiem, kas apmeklē psihoterapeitu tāpēc, ka draudzene apmeklē un vispār tas ir moderni,
bet par psihologiem es vīpsnāju in general, jo man ir savs subjektīvs un visai pamatots viedoklis par psihologiem pieejamās izglītības kvalitāti LV.
Psihiatru savukārt es uzskatu par mediķi, ok, tas pēc manas saprašanas ir pielīdzināms traumatologam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1) Nuja, galu galā visu taču var atrisināt pats.
Nah mums ārsti, juristi, trolejbusu vadītāji un frizieri.

2) Redzi, tas ir tas pamatmīts par šīm lietām. ka viss, kas tev jādara, ir jāiet, jāsēž uz kušetītes un varēsi šņukstēt par to, cik tev slikti iet. Tā, protams, šur tur arī notiek. Cilvēki, kas tā dara, tērē savu un psihoterepaita laiku. Sakarīgs psihoterapeits, kad redz, ka teiksim, noteiktā laikā neizdodas sarunāt ar pacientu pieņemt pāris pamatlietas, kas vajadzīgas, lai process varētu notikt, viņam pateiks -- sorry, vecīt, redzu tu ar savām problēmām strādāt kopā ar mani nespēj, visu gaišu.

3) Yep, par to var vīpsnāt. Tiesa gan tava vīpsnāšana neizskatās, ka īpaši atšķiras no šo cilvēku priekšstatiem par p.t. -- proti, gan tu, gan "viņi" izskatās, ka domā par to kaut kādā līdzīgā līmenī -- tikai viens ar + zīmi, otrs ar -.

Man grūti spriest par psihologiem, bet nav noliedzams, ka ir cilvēku kategorija, kas par tādiem mēģina kļūt, jo domā, ka tas ir traki cool vai nāk baigais piķis. Tā nu diemžēl ir. Ir gan arī cilvēki, kas par juristiem un finansistiem (un nu jau diemžēl arī datoriķiem) arī tāpēc vien grib kļūt un neko daudz par savu profesiju tā arī neinteresējas. Gan vieniem, gan otriem LV izglītības sistēmā, kā zināms, ir vietiņas, kur viņi var augt.

Tad iedzersim par šādu izvirtību perēkļu iznīdēšanu ar kaitētu dzelzi un nekrausim virsū psihologiem un psihoterapeitiem, kuri to nav pelnījuši! ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tas ir viss? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vnk cienu Tavu viedokli un to, ka Tu to argumentē, tāpēc man nav vēlmes Tevi kacināt. Un jā - es palieku pie sava - neesmu augstās domās par psihologiem un psihoterapeitiem lielā mērā arī tā iemesla dēļ, ka tiem nav medicīniskās izglītības un ir dzirdēts, ka bieži tie uzņemas naudas dēļ dziedināt tos, kuriem patiesībā nepieciešama psihiatra palīdzība.
Esmu dzirdējusi, ka psihologus drīz pieskaitīšot ārstiem un piebiedros tiem (vai nu pēc klasifikatora vai pie reglamentētajām profesijām, īsti neatceros), bet nezinu, cik tur tās taisnības, bet tas gan ir emmm... biedējoši.

(Reply to this) (Parent)