|
21. Feb 2008|18:28 |
1) Nuja, galu galā visu taču var atrisināt pats.
Nah mums ārsti, juristi, trolejbusu vadītāji un frizieri.
2) Redzi, tas ir tas pamatmīts par šīm lietām. ka viss, kas tev jādara, ir jāiet, jāsēž uz kušetītes un varēsi šņukstēt par to, cik tev slikti iet. Tā, protams, šur tur arī notiek. Cilvēki, kas tā dara, tērē savu un psihoterepaita laiku. Sakarīgs psihoterapeits, kad redz, ka teiksim, noteiktā laikā neizdodas sarunāt ar pacientu pieņemt pāris pamatlietas, kas vajadzīgas, lai process varētu notikt, viņam pateiks -- sorry, vecīt, redzu tu ar savām problēmām strādāt kopā ar mani nespēj, visu gaišu.
3) Yep, par to var vīpsnāt. Tiesa gan tava vīpsnāšana neizskatās, ka īpaši atšķiras no šo cilvēku priekšstatiem par p.t. -- proti, gan tu, gan "viņi" izskatās, ka domā par to kaut kādā līdzīgā līmenī -- tikai viens ar + zīmi, otrs ar -.
Man grūti spriest par psihologiem, bet nav noliedzams, ka ir cilvēku kategorija, kas par tādiem mēģina kļūt, jo domā, ka tas ir traki cool vai nāk baigais piķis. Tā nu diemžēl ir. Ir gan arī cilvēki, kas par juristiem un finansistiem (un nu jau diemžēl arī datoriķiem) arī tāpēc vien grib kļūt un neko daudz par savu profesiju tā arī neinteresējas. Gan vieniem, gan otriem LV izglītības sistēmā, kā zināms, ir vietiņas, kur viņi var augt.
Tad iedzersim par šādu izvirtību perēkļu iznīdēšanu ar kaitētu dzelzi un nekrausim virsū psihologiem un psihoterapeitiem, kuri to nav pelnījuši! ;)
|
|