Vakar uz astoņiem vakarā braucu pakaļ meitai uz centru. Virs Rīgas modās milzīgs Šlopsetrklopstera apkosts mēness. Es pie stūres, uz Vanšu tilta auto kustība nepielūdzami plūst visātrākā atļautā ātrumā. Logs manam auto arī netīrs, ātrumkārba manuālā. Bolos un skumstu, ka neiemūžināšu lielo milzi. Nē, nu ko tur liegties. Mēģināju jau, bet sanāca vien tāla nojausma zilā vakarā. Piedevām vēl izskatās, ka kamera dikti pillā bijusi. Bet ir arī otra neizprotamā bēda. Pat tajās reizēs, kad redzu milzi ne pie stūres, ne aiz auto loga un varu nobildēt - bildē viņš nemaz nav milzu. Nu kas tā ir par netaisnību? Es taču redzu, ka viņš ir milzis apkostais. Bet bildēs iznāk tāds pats mazs pidriķis, kā neparasti augstu iekārusies padomju laika pretīgi dzeltenā ielas spuldze.
Uzrakstīju Deinatam īsziņu, ka ļoti ceru, ka viņš ar savu kameru un māku iemūžinās man nenoķeramo dabas parādību. Cerībai taču jābūt.
