lēmums
skarbā un šodien īpaši nežēlīgā PMS gaismā sāku domāt, vai viens no svarīgākajiem lēmumiem dzīvē, tipa precēties, ir pieņemts pareizi. ar galvu un ar sirdi jau liekas, ka ir, bet tie hormoni... (kā vīrieši var tādas vecenes izturēt, kaut arī tikai 1x mēnesī???)
paranoja pieņemas spēkā, no rīta jau gandrīz apraudājos par situāciju, par ko nesen vēl explodētu, un tādā garā.

no otras puses, kāda runa var būt par svarīgiem, svarīgākiem un vissvarīgākajiem lēmumiem dzīvē, ja man neviens neprasīja, gribu vai negribu es vispār piedzimt? un gan jau ka neprasīs, vai un kad es gribu nomirt. ja vien līdz tam laikam eitanāzija netiks atzīta par vienu no "ārstēšanas" metodēm.

vai viss pārējais šajā dzīvītē nav smieklīgi, ko?