...un tad man sagribējās noķert vēju. Bet vējš nedevās rokās. Es mēģināju ar labu - nedevās. Es mēģināju draudēt (ar to nopietno sejas izteiksmi). Nē, vējš teica, tā tu neko nepanāksi. Es mēģināju glaimot, stāstot, cik vējam daudz varas, cik tas stiprs un milzīgs, cik daudz tas var izdarīt ar vienu pašu mazo pirkstiņu! Bet panācu vien to, ka vējš mani nogāza no kājām un aizdrāzās savos vēja darbos.
- Tagad es būšu maigs dienvidvējš, viņš teica. 
- Bet es pamēģināšu tevi pievilināt ar meža zemeņu smaržu, nodomāju.
- Man negaršo zemenes.
- Es tev neticu.
- Man tikai patīk pūst zemenes nost no mazu meiteņu savērtām smilgām. Un vēl es varu tevi nosaldēt!
- Es zinu, es jūtu. Es vienmēr jūtu, kad tu domā par mani, kaut arī tikai tāpēc, lai nosaldētu.
- Kāpēc es tev esmu vajadzīgs? Es tevi saldēju, bet tu tik un tā paliec pie manis. Tu ķeries pie manis ari pēc tam, kad esmu izvandījis tavus matus, aizpūtis tavu lietussargu, apgāzis puķu podus uz balkona... Kāpēc?
- Jā, kāpēc tu man esi vajadzīgs? Uguns ir silta, ūdens atveldzē, zeme nomierina, bet es vāl vienmēr skrienu tev pakaļ!