es nezinu, šis nebūs nobriedis teksts un varbūt bezjēdzīgs, bet viņas attēlu es neatceros; vai viņa ir skaista vai nē, man atbildē ir melns tukšums. reizes, kad viņu satieku, joprojām fiksēju pie sevis. man ir svarīgi viņai parādīt ("lai redz!"), ka neesmu kļuvis deģenerāts, kas varbūt arī atbilst patiesībai, jo jūtos sevī visai kruts, nu kaut kāds vērtīgs, un kad cilvēki, kas mani nav redzējuši padsmit gadus, saka, pat pārsteigti, kā esmu izmainījies, tas ir kompliments priekš manis. protams, esmu kļuvis resnāks kopš 30 gadiem. "lai viņa redz"! tajā pat laikā man nav popsīga atkarība no viņas, esmu pacēlies pāri viena cilvēka dievināšanai (pat muļķīgai, bet kas to lai zina. mīlestība noteikti nav muļķīga (teorija, lai gan es domāju arī, ka ir), bet savukārt nepiepildījusies tā ir stulba?). katrā ziņā, es domāju, ka viņā ir urlīgas iezīmes (vīnogas zaļas?), kā jau ārkārtīgi apdāvinātai sievietei, kas var atļauties darīt, ko grib, no saviem augstumiem, bet varbūt nav mīlēta no vecākiem?