kāds atceras Crash? filmu, pēc kuras nevarēju nokratīt tādu pilnīgu fizisko stingumu, jo smadzenēm bija pārāk daudz darba domājot, lai vēl rūpētos par ķermeni. pavisam mazliet mazāk, bet Babel ir ļoti līdzīgs gala rezultāts. tik skaudri un precīzi dūrieni kaut kādos sajūtu centros manuprāt reti kuru var atstāt vienaldzīgu, jo katrs ir piedzīvojis kaut ko no tās filmas.

vai nu jūtu atiešanu vaļā, runājot ar kādu tuvu cilvēku, pēc kāda spriedzes momenta. vai nu to dīvaino sajūtu, kad atvadies no cilvēka, kas tev ir ļoti palīdzējis, un tu nevari nekādi citādi iztekt savu pateicību tajā brīdī kā vien materiāli, bet cilvēks taču tev ir palīdzējis no sirds un to nesaprot. vai varbūt to briesmīgo sajūtu, kad tu pēc kādas atraidīšanas neesi paspējis aplaizīt savas brūces, kad tiec atraidīts vēlreiz. vārdos to grūti pateikt, bet vizuāli to liekas reti kurš režisors varētu atainot labāk kā Iñárritu.

liekas, ka domīgam dienas sākumam tulīt lieliski noderēs Powder Keg.

katru rītu mēģinu tajā īsaja brīdī, kuru pavadu auto ceļā uz darbu, noķert īsto dziesmu, ar īsto noskaņu, kas līdzīgi kā radio un citiem viļņiem, pārklājoties ar tā rīta sajūtu, radītu rezonansi. tas tāds fizikāls izskaidrojums, bet radītā sajūta, ja tas izdodas, ir ne tuvu fizikāla. tā ir pavisam iekšēja, gaisīga un neizstāstāma.

šorīt trāpīju. Nina Simone. sēdēju pie darba auto un pilnā skaļumā, bet tikai viņai raksturīgi maigi skanēja "I love you.. Porgy" un šermuļi skrēja pār muguru..

meklējot šādu tādu informāciju par lidošanu, uzzināju jaunu lietu. esot tādi courier flights - lidošana kā kurjeram, kad tev laikam atmaksā daļu biļetes or smth un apmaiņā tev gala mērķī jānodod paciņa. ja tas nav kokaīns - kādēļ ne? vai kāds kaut ko tādu ir mēģinājis?

lai cik tas neiejūtīgi un skarbi nebūtu - es uzskatu, ka nosalušie 300 pagājušogad, 10 šogad un visi pārējie nosalušie, kas bija un būs ir vienkārši dabiskā atlase.

nu ko - apsveicu laikam ar pirmajiem baltajiem sūdiem. nu vismaz man pirmie. tādi, pēc kuriem divi auto jātīra. man besī tīrīt sniegu no auto..

nezinu kādēļ, bet man no relatīvās bērnības visspēcīgāk atmiņā palikuši divi seriāli - pirmais ir toreiz mazu bērnu ik iemīļotais Saved By The Bell, kuru, cik nu varēju dabūt, ierakstīju pāris DVD un noskatījos pirms pāris gadiem, bet otrs bija patiesībā diezgan sarkastiskais un būtībā skarbais M*A*S*H. nezinu kādēļ. varbūt tas Ēriha Marija Remarka pirksts, bet mani šis seriāls tā baigi paņēma. es to gaidījos un skatījos, bet diemžēl diezgan ātri to tā aŗī pārstāja raidīt.

par šo seriālu atcerējos Liepājā, kad Fontain Palace veikalā ieraudzīju vienu no maniem tagadējiem mīļākajiem apģērba gabaliem - pilnīgi nekādi zaļu strādnieka jaku ar uzrakstu uz muguras dzeltenā krāsā - M*A*S*H. toreiz norpitku to nedomādams un ik pa laikam meklēju vitu, kur nu dabūt visas sērijas šim manuprāt ģeniālajam seriālam. un esmu atradis.

novilktas ir pirmās divas sezonas, bet pārējās deviņas turpat vien ir, tā ka ilgam laikam pietiks :) tikko noskatījos pašu pašu pirmo un fīlings ir tas pats - sēriīgi komiskais. nu gluži kā pēc Remarka grāmatas :)

man ir plāns. plāns saistībā ar manu apģērbu. varētu jau teikt stilu, bet tas būtu par skaļu teikts, jo neko citu jau būtībā mainīt netaisos - ne balināšu matus, ne mainīšu uzvedību.

plāns patiesībā ir ļoti vienkāršs -  mēģināt pakāpeniski ģērbties atbilstoši tam, ko  no manis gaida klienti. ne džeku kapišonā, džinsos un kedās. arī ne fraieri, kas uzvalkā reizēm lien zem galda, bet kaut kur pa vidu. bet ir problēma - atklājās, ka mēģinot šādi mainīties pārvēršos par baigo nūģi ar biksēs sabāztu pletkreklu un citām pavisam neinteresantām īpašībām. un ko darīt?

nevarētu teikt, ka esmu bijis baigais stilīgais, bet nu mazliet tālāk par nūģi tomēr jūtos ticis un tagad atkrist atpakaļ kaut kā negribās.

vēl pirms pus gada or so viss bija ka agrāk - katra reize pie pults bija ar spēcīgām emocijām, ar (ne)izdarītā analīzi pēc tam, jo vēlējos attīstīties, mainīties un pats galvenais - darīt TO. tad tas sāka saplacināties. sliktās reizes vienkārši sabojāja omu uz nākamo dienu, labās reizes uzlaboja omu uz nakamjām trim, bet jebkādas ilgākas pēcgaršas.

tas nonāca līdz tam, ka pēdējās reizes emociju nebija nemaz. gāju uz spēlēšanu kā uz darbu, nevis piedzīvojumu. nevis kārtējo reizi pierādīt kaut ko sev un citiem, izcīnīt kādu mazu uzvariņu publikas izglītošanas lauciņā vai izmēģināt ko jaunu, bet vienkārši atstrādāt tās 5,6 vai 7 stundas un miers - mājās.

vakar vēl visam papildus saprtu, ka beidzot ziema ir klāt un arī parasti ar tādu pārdomu un sinematogrāfisko izjūtu plīvuru pārklātās pastaigas uz un no ir pārvērtušās par vienkārši attāluma pārvarēšanu kājām.

nu un ko tad tu lauzties? pateicu, ka vismaz ziemas periodu izlaižu. var jau būt, ka notiek vēlreiz tāpat, kā jau tas ir noticis vairākkārt un tomēr uzspēlēšu pāris reižu, bet varbūt tomēr izvēlēšos mūziku tikai sev.

katrā ziņa mazais atvadu pasākums izdevās godam..

es apzinos, ka viens no lielākajiem iemesliem auto izvēlē man bija/ir/būs krāniņa pagarināšana vai peņpunktu iegūšana, ja jums tā labāk tīk. no otras puses man tas nav laikam tik īss, lai es pirktu kādu klasisko "pagarini-par-metru" BMW X5 vai Porsche Cayenne vai ko tamlīdzīgu, jo man vajag tikai tā bišķiņ - atbalsta punktam :)

tajā pašā laikā pietiek vienam cilvēkam pilnīgi netīšām izmest teikumu "nu jā - nekāda sevišķā uzrāviena jau šitam nav", lai es braucot mājās pa naksnīgajām ielām censtos uzgriezt motoru līdz redlainam un saprastu vai tiešām tā cēliena nav :) un arī tagad es turpinu par to domāt un gribas iegādāties RS4 ir smth :)

ir dienas, kad jūtos pilnīgi debīls. un tā arī uzvedos. maniem kabineta biedriem drošvien tas nereāli besī.