vēl pirms pus gada or so viss bija ka agrāk - katra reize pie pults bija ar spēcīgām emocijām, ar (ne)izdarītā analīzi pēc tam, jo vēlējos attīstīties, mainīties un pats galvenais - darīt TO. tad tas sāka saplacināties. sliktās reizes vienkārši sabojāja omu uz nākamo dienu, labās reizes uzlaboja omu uz nakamjām trim, bet jebkādas ilgākas pēcgaršas.

tas nonāca līdz tam, ka pēdējās reizes emociju nebija nemaz. gāju uz spēlēšanu kā uz darbu, nevis piedzīvojumu. nevis kārtējo reizi pierādīt kaut ko sev un citiem, izcīnīt kādu mazu uzvariņu publikas izglītošanas lauciņā vai izmēģināt ko jaunu, bet vienkārši atstrādāt tās 5,6 vai 7 stundas un miers - mājās.

vakar vēl visam papildus saprtu, ka beidzot ziema ir klāt un arī parasti ar tādu pārdomu un sinematogrāfisko izjūtu plīvuru pārklātās pastaigas uz un no ir pārvērtušās par vienkārši attāluma pārvarēšanu kājām.

nu un ko tad tu lauzties? pateicu, ka vismaz ziemas periodu izlaižu. var jau būt, ka notiek vēlreiz tāpat, kā jau tas ir noticis vairākkārt un tomēr uzspēlēšu pāris reižu, bet varbūt tomēr izvēlēšos mūziku tikai sev.

katrā ziņa mazais atvadu pasākums izdevās godam..