man bieži ir saukuši par demagogu. un nezinot precīzu šī vārda nozīmi, bet pietiekami precīzi to nojaušot, esmu tam vienmēr piekritis. iedomājos šodien pārliecināties par to, kam tad esmu piekritis un jāsaka, ka esmu pārsteigts, jo izrādās, lietojot puspatiesības un melus, es iegūstu varu.

varu es iegūstu. uzvaru precīzāk. jo man nav svarīgi būt varenam, bet gan biežam uzvarētajam. tas man ir asinīs laikam. tieši tapēc kādreiz biju tik drausmīgi nesavaldīgs jebkādos sportiskos pasākumos, jo man bija svarīgi uzvarēt. laikam pēdejā laikā pietiekami daudz nākas cīnīties citās dzīves situācijās un tapēc sportā esmu mierīgāks. bet diskusijās un strīdos gan neesmu mainījies.

es apzinos, ka esmu brīžam neciešams ar savu pēdējā vārda, taisnības un uzvaras panākšanas nepieciešamību. bet ko man darīt? man tas ir nepieciešams. esmu uzvarmāns?

vienīgi vēl nepatīkamāk kā zaudēt it saprast, ka ar savu uzvedību esi pārspīlējis tik daudz, ka viss apgriežas kājām gaisā un ar tevi smilškastē vairs neviens kāpt negrib. un tur jau ir veseli divi ļaunumi vienā - pirmkārt jau esi sāpinājis citu cilvēku, bet otrkārt dari pāri pats sev, jo atņem sev iespēju uzvarēt vēl jebkad, jo pats ar sevi smilškastē taču nespēlēsies...

man patīk strādāt ar sieviešu kolektīviem. viņas brīžam ir tik sievišķīgi (pārsteigums!) neattapīgas, reizēm savukārt ar savu citādako domāšanu un risinājumiem tik palīdzīgas un galvenais - nekad tik principiālas un iecirtīgas kā mēdz būt vīrieši tikai tapēc, lai glādu savu vīrišķīgo dignity. vajag tikai iemācīties reaģēt uz viņu signāliem, "paturēt rociņu", nomierināt, apsolīt, ka turpmāk viss būs ok un viņas jūtas pilnīgi apmierinātas ar dzīvi atkal.

viņa ir skaista. viņa ir slaika. viņa ir ātra. viņa ir superērta. viņa ir Monda :)

es pa šīm divam nedēļām biju pabraucis ar visādām mašīnām - pavisam sūdīgām un pavisam OK, bet pirms pusstundas iesēžoties atkal hondā man gribējās turpat raudāt :) slimi? varbūt, bet neesmu tādu braukšanas baudu izjutis nevienā auto līdz šim.

un tad vēl ieslēdzam veco blūza krusttēvu, kurš pasaka visu kā ir:

You're more than all right,
You know you're out of sight.

You got a shapely figure, mama,
That's keep'n' me uptight.
You got a shapely figure, mama,
A-keep me uptight.
You're too much!
You know you're out of sight.

smu jeij bogu nelaimīgs par to balto piece-of-shidt. kad es viņu iegādājos? pirms mēneša? diviem? nu kaut kur tur pa vidu. klausījies esmu visai minimāli, jo vajadzeja kārtot mūziku, lai to būtu jēga iekšā likt, vajadzēja papildu karti kompim, lai to vispār varētu izdarīt utt. kad beidzot sāku tā vairāk klausīties, tad sākās - ķerās, karās, rīstās, ņemās. nu visu laiku vai arī tieši tik, lai liktos, kas visu laiku. beigu beigās ejot 4dien uz CD uzkārās tā, ka izdzēsa visu mūziku. nekas jau īpašs, tikai gribēju izvairīties no citādiem līdzīgiem gadījumiem un atjaunoju programmatūru.

un kas tad tas? pēc atjaunošanas rādās uz displeja (nu jau četras dienas) bildīte, kas liecina, ka jāpiesprauž tas pods pie sienas lādētāja. nu ir man tāds. ar anglijas elektrības galu. labi, ka ir iespēja pievienot parasto vadu, bet tikai to reto ar diviem apaļiem caurumiem. tagad nāksies meklēt, kur tādu vispār dod. un tad cerēšu, ka izdosies tomēr to sūdu atdzīvināt.

katrā ziņā apple produktus vairāk negribu. kaut vai spīts pēc, jo tur ir vairāk brēkas, nekā vilnas - that's for sure.

neturu solījumu un saņemos tikai pēc divām nedēļām kaut ko atkal ieļurināt te. kaut kā savādi viss liekas pēc tās intensīvās nedēļas - it kā darbs ir, bet liekas, ka nav jādara, liekas, ka laiks ir, bet īstenībā nav, spēkam un jaudai vajadzētu būt, bet nav... karoče viss kaut kā otrādi ir.

turklāt arī samelojies esmu - ne ar Opel Corsa, bet ar drausmīgi sūdīgu Seat Ibiza braukalēju tur - protvīna dzimtenē - un arī zivis galu galā ēdu tikai vienu reizi :) turklāt īsti Ķirsoniskā garā pagatavotā sautējumā. laikam mani otrajā dienā ēstie kalmāri pārāk spēcīgi tomēr pret jūras veltēm pavērsa :)

bet citādi jau bija lieliski. jauni iespaidi, jauni kultūrvēsturiskā mantojuma objekti aplūkoti, okeānā iekāpts (kaut arī tikai līdz ceļiem), granatāboli kokā redzēti un Vasko Da Gamas kaps apgrābstīts. ja jautāsiet, kas vislabākais, tad tomēr okeāns un daba vispār. nu tieši tas pats, kas mani paņem visvairāk jebkur citur. šo un to arī, protams, esmu piefiksējis un to varat arī aplūkot.

vēl interesanti arī likās cilvēki. tādi veselīgi pohujisti. satraucās tieši tik, lai būtu pietiekami labi, bet nepakustinās ne pirkstu, lai būtu labāk, nekā ir obligāti nepieciešams. nu tā, protams, tikai likās pēc nedēļas. varbūt, ka ir citādāk..

nu ja. bet esmu atpakaļ un sapņoju par kādu citu - tālāku - zemi. maz ticams, bet var jau būt..

gaida mani turpmako nedelu. nu labi - patiesiba drosvien tikai E., jo man bus janikst pie Opel Corsa stures. bet visados veidos pagatavotas zivis miligos Portugales ciematinos es tapat taisos est :) vergojiet un virpojiet talak - es pievienosos pec nedelas.

stulbs tas nosaukums sanāca :) tāds trīsdomīgs :) bet tas tā.. stāsts ir sekojošs - alkohola skurbumā pagajušās 5dienas vakarā vai 6dienas agrā rītā dzima doma, ka ar pirmo autobus 5:20 jādodas uz Aivara pilsētu zaļā pūķa (ne tā, kas pudelēs, bet tā, kas vārdā Ausma :) ) meklējumos.

sacīts darīts - nodauzījāmies ar rem un renton pa ielām gudras runas runādami līdz pat 4iem rītā, kad rem beidzot devās krākt, bet mēs tādā lēnā un grūtā solī uz autoostu. nospriedām, ka nekad neesam ar satiksmes autobusu tik tālu braukuši un iekritām miegā uz trim stundām :)

pēc stundas gaidīšanas, kamēr cienījamais Aivars Egle steigā pārtrauc sēņošanu tuvējos mežos un steidzas pie mums, beidzot dabūnam Ausmu un beidzot ar kārtīgu tehnisko apskati un vispār ar apziņu, ka nupat būs braukšana, dodamiem ieturēt brokastis pie E mammas. brokastis bija brangas un kafija daudz, bet laikam nekāda kafija nepalīdz pret to, ka kāds mēģina uz 70 ar moskviču pēc trīs stundu miega doties 4 stundu garā braucienā :) vismaz es lūzu nost.

bet galu galā jau veiksmīgi nokļuvām Rīgā un vakar jau veicām pamatīgus tīrīšanas darbus, lai tuvinātu to mirkli, kad iekšā pierunāsim iesēsties arī kādu citu bez mums :)

plus visam daža laba bilde par šo pasācienu..

pilnīgi netīšām manās rokās nonāca Black&Decker gatavotais reklāmas DVD šī gada pasaules čepmim futenē. uhh cik labi. Pierluigi Collina jeb Fantomas kā viņu bieži atpazīst tautā stāsta par viņa (OK - drošvien DVD producentu, bet tas nav svarīgi) mīļākajiem momentiem futbolā. gan pa kategorijām tipa tālsitieni, labākie nosargātie utt. gan pa spēlētājiem - Pele, Ronaldinjo utt. esmu pārliecināts, ka tie ne tuvu nav 3% no ekvivalenti skaistiem momentiem futbolā, bet tomēr - lielisks skatāmgabals pie vakariņām. turklāt ekstrās vēl paša PC komentārs par to, kadēļ viņš kļuva par tiesnesi, par viņa mīļākajām spēlēm utt. starp citu viņa otra mīļākā spēle ir arī mana mīļākā spēlē - 99. laikam gada Čempionu līgas fināls, kad 3 minūtes pirms beigām Mančestrai laukumā iznāca vecais vilks Šeringhems un iedeva rezultatīvu piespeli un pats iesita vārtus tādejādi divarus minūtēs iznīcinot Minhenes Baiern, uz kuriem pēc tam bija sāpīgi skaīties..

viss. iet ciet. ir tik daudz mazu un vidēju lietu, ka tās spiež viena otru ārā no galvas - visam nepietiek vietas gluži vienkārši. vēl neesmu pabeidzis vienu lietu, kā divas citas ir virsū. pat ar 13 stundu darbadienām neizdodas stāvokli uzlabot. vien rast cerību, ka varbūt vēl pēc nedēļas.. baigi skarbi.

pēc pagājušās izlases spēles pret Horvātiju (godīgi teikšu - pats neredzēju) izlase Sporta Avīzē, kas ir mans iecīnītākais sports-related ziņu avots, izlase tik norakta. Ingārs Jurisons visus nolika, ieskaitot:
"mūsu mazās zvaigznītas ar zeķēm, kas vairāk piederētos funtbola nevis basketbola laukumā. tikai diemžēl horvātu zvaigznes no mūzu zvaigznītēm nenobijās.."

it kā skarbi, bet tomēr liekas, ka baigi patiesi. un redz kā - pēc pēdējas spēles per tiem pašiem horvātiem IJ raksta apmēram tā, ka visu cieņu džekiem un, ja šādi spēlē, viņa pēc "var zeķes vilkt kaut vai līdz ausīm":) man likās baigi laba atvainošanās vai kā to varētu nosaukt :)