tieši deniņos

kāds atceras Crash? filmu, pēc kuras nevarēju nokratīt tādu pilnīgu fizisko stingumu, jo smadzenēm bija pārāk daudz darba domājot, lai vēl rūpētos par ķermeni. pavisam mazliet mazāk, bet Babel ir ļoti līdzīgs gala rezultāts. tik skaudri un precīzi dūrieni kaut kādos sajūtu centros manuprāt reti kuru var atstāt vienaldzīgu, jo katrs ir piedzīvojis kaut ko no tās filmas.

vai nu jūtu atiešanu vaļā, runājot ar kādu tuvu cilvēku, pēc kāda spriedzes momenta. vai nu to dīvaino sajūtu, kad atvadies no cilvēka, kas tev ir ļoti palīdzējis, un tu nevari nekādi citādi iztekt savu pateicību tajā brīdī kā vien materiāli, bet cilvēks taču tev ir palīdzējis no sirds un to nesaprot. vai varbūt to briesmīgo sajūtu, kad tu pēc kādas atraidīšanas neesi paspējis aplaizīt savas brūces, kad tiec atraidīts vēlreiz. vārdos to grūti pateikt, bet vizuāli to liekas reti kurš režisors varētu atainot labāk kā Iñárritu.

liekas, ka domīgam dienas sākumam tulīt lieliski noderēs Powder Keg.