Varbūt izklausīšos pēc briesmīgas ciniskas kuces, bet ir cilvēki, kam iet smagāk un izmisums ir lielāks. Pieļauju, kas tas nav mierinājums, un katram sāp tieši tā viņa paša sāpe līdz ārprātam un ir uzspļaut tiem visam pārējiem. Esmu situācijā, kad gribās teikt, ka man iet vēl jautrāk nekā tavā ziepenē. Mans tēvs apmēram divas nedēļas pēc tam, kad abi ar mammu adoptēja mazu, burvīgu, gaišmataini meitenīti, un laulībā nodzīvoja 20 gadus pateica, ka viņš jūtas ļoti nelaimīgs, manu mammu nekad īsti nav mīlējis un grib aiziet no ģimenes. Mazliet vēlāk, protams, izrādījās, ka viņam ir „pusmūža krīze” un jaunāka kucīte jau apmēram gadu. Un tas viss notiek tagad- nepilnu divu mēnešu laikā. Mana mamma gribēja sadzerties ripas, mēģināja vēna aiztikt vēl visāda labas lietas, plus vēl viņai no tiem „jaunumiem” un šoka organisms atsakās normāli strādāt, sirds streikto un utt. Un nekur jau nepaliek arī cilvēka aizvainotais pašlepnums. Bet vienā brīdi ir jāsaprot tas, ka neviens cits nav svarīgāks par Tevi pašu, neviens, un Tev nav tiesību novest sevi līdz kliņķim kāda otra cilvēka dēļ, nu vienalga cik svarīgs Tev viņš arī ir bijis. Ja nespēj, tieši šajā brīdī dzīvot sevis paša dēļ, tad daru to kāda cita dēļ. Un, lai cik arī ļoti meklētu, nav „pareizo” vardu, kas spētu mierināt šādās situācijās, nav jau arī īsti jēgas ļoti saspringt lai „tiktu tam pāri”, jo tikai tad kad paies zināms laiks, Tu vienā brīdi atjēgsies – rekā, nav vairs tik traki un vēnas arī griezt negribas.
P.S. sorry, kas pierunāju pilnu Tavu žurnālu. Laura (Ševčenko) ;)

hmm. nebiju gaidījis no tevis šo, jo kaut arī zināju šo to no šī stāsta (varbūt nedrīkstēja?), likās, ka tu baigi to negribi laist apkārt un izrādīt izņemot tās reizes, kad izlauzās. katrā ziņā bieži vien iedomajos, ka ir jau citiem sliktāk, bet tas tikai reti palīdz. jebkurā gadījumā - domājams, ka man tas pāries ātrāk un tikai priecajos, ka vēnas man griezt nav gribējies. vien izdauzīt kādu stiklu vai salauzt roku.

jep, kādu brīdi nerunāt ir vieglāk, bet tad pienāk tā robeža, kad pofig kurš zina, bet vajag kautkā izbļaustīties, jo galu galā, ne jau tu pats no tā, ka kāds zinās kļūsi sliktāks :)
laikam jau vajag kautko dauzīt, lai nerūgst dusmas iekšā, bet varbūt tomēr ne stiklus :)

ir ir tā. es nezinu, kas ar mani notiktu, ja es turētu iekšā. tas ir ceļš uz atveseļošanos.
un saudauzīt es viskautko mēģināju, bet tā īsti nekas pat nesanaca. tik vien kā rokas un kājas bik.

nu malacis puika, ko tur vēl piebilst... :)
ja gribās dauzīt, tas liecina par to, ka esi spējīgs dusmoties un kautko just in general, no tā seko, ka būsi dzīvotājs un šai pasaulei vēl diezgan derīgs pilsonis :))

ai stulbākais, ka tās nāk vilņiem. vienā brīdī esmu nejēgā nikns. nu tā, ka liekas uzsprāgšu, bet pēc 10 min... bet nu tas jau it kā pāri.