starp citu.....

Varbūt izklausīšos pēc briesmīgas ciniskas kuces, bet ir cilvēki, kam iet smagāk un izmisums ir lielāks. Pieļauju, kas tas nav mierinājums, un katram sāp tieši tā viņa paša sāpe līdz ārprātam un ir uzspļaut tiem visam pārējiem. Esmu situācijā, kad gribās teikt, ka man iet vēl jautrāk nekā tavā ziepenē. Mans tēvs apmēram divas nedēļas pēc tam, kad abi ar mammu adoptēja mazu, burvīgu, gaišmataini meitenīti, un laulībā nodzīvoja 20 gadus pateica, ka viņš jūtas ļoti nelaimīgs, manu mammu nekad īsti nav mīlējis un grib aiziet no ģimenes. Mazliet vēlāk, protams, izrādījās, ka viņam ir „pusmūža krīze” un jaunāka kucīte jau apmēram gadu. Un tas viss notiek tagad- nepilnu divu mēnešu laikā. Mana mamma gribēja sadzerties ripas, mēģināja vēna aiztikt vēl visāda labas lietas, plus vēl viņai no tiem „jaunumiem” un šoka organisms atsakās normāli strādāt, sirds streikto un utt. Un nekur jau nepaliek arī cilvēka aizvainotais pašlepnums. Bet vienā brīdi ir jāsaprot tas, ka neviens cits nav svarīgāks par Tevi pašu, neviens, un Tev nav tiesību novest sevi līdz kliņķim kāda otra cilvēka dēļ, nu vienalga cik svarīgs Tev viņš arī ir bijis. Ja nespēj, tieši šajā brīdī dzīvot sevis paša dēļ, tad daru to kāda cita dēļ. Un, lai cik arī ļoti meklētu, nav „pareizo” vardu, kas spētu mierināt šādās situācijās, nav jau arī īsti jēgas ļoti saspringt lai „tiktu tam pāri”, jo tikai tad kad paies zināms laiks, Tu vienā brīdi atjēgsies – rekā, nav vairs tik traki un vēnas arī griezt negribas.
P.S. sorry, kas pierunāju pilnu Tavu žurnālu. Laura (Ševčenko) ;)