I'm Leaving On A Jet Plane
stunda un četrdesmit. sāpīgākā saruna, kāda man ir bijusi. bet pārsteigumu nav, jo pēdējā laikā man daudz kas ir vispārākajā pakāpē un pirmo reizi. saruna, kurā es burtiski jutu, kā gabals pēc gabala no manis izlūzt un nokrīt uz betona. saruna, pēc kuras es beidzot jūtos līdz galam iztukšots. gan garīgi, gan fiziski. garīgi - man negribās neko. tas mani baida, jo savu prātu vienmēr esmu uzskatījis par savu spēcīgo un vērtīgo pusi. fiziski - man pat nav īsti spēka piecelties no šī betona, kaut arī pēcpusi nejūtu jau sen.
man noteikti nav spēka braukt mājās. man arī to negribās, jo tur nav nekā, kas mani piepildītu. kaut kā tāda gan nav arī nekur citur, tā ka mājās jau vien es būšu un varēšu ieskrāpēt sienā kādu strīpiņu par godu šim visam atgadījumam. katrā ziņā es tagad to "kaut ko" varēšu meklēt. piedāvājumu ir daudz bijis - sākot no alkohola un beidzot ar to, ko es esot pelnījis - kaut ko labāku. tad jau redzēšu, ar ko un kad man tas izdosies.
pašlaik galvenais ir laikam nepielaist atkal sevi pilnu, bet nogaidīt, jo pielaist pilnu visātrāk var ar visādiem sūdiem, un to jau nu man pašlaik vajag vismazāk.
ar smaidu tagad jāatceras kāda zviedra rakstītais joks pēc "lielās" vētras - "don't take anything for granted" un tam sekoja bilde ar vētrā apgāztu krēslu. es šeit kļūdījos - pieņēmu, ka tik dzirdētais "šeit un tagad" ir vājāks par manu harizmatisko, apaļīgo un visādi citādi labāko personību. bet smagi kļūdījos, jo vienā brīdī mans iespaids pazuda un es pat laikam esmu spējis to pieņemt. visdīvainākais gan ir veids kā - personificējot sevi ar to vīreli.
katrā ziņā vēl palika sajūta par likteņa (vai drīzāk dzīves, jo liktenim tomēr ne tā ka ļoti ticu) ironiju. sajūta, ka es pats arī izveidoju to cilvēku, kas nevar citam izdarīt tā, kā būtu izdarījis pirms gada. detaļas lai paliek pie manis, jo tās es diez vai kādreiz aizmirsīšu. un tagad man ir sajūta, ka mans pienākums ir nonākt līdz tam, ko Francis Dunnery (šeit es gribēju ielikt linku uz viņa lapu, bet tā bija tik debīla...) dzied dziesmā Good Life. liekas, ka tas ir tagad pareizais virziens, kurā pagriezt savas vēl joprojām pārsteidzoši neiznīcināmās jūtas. izaugt. un kārtējo reizi viņas iespaidā.
paldies visiem par līdzi jušanu šajā puņķainajā ziepju operā. pirmā sezona ir noslēgusies un varbūt par gaidu priekšlikumus, ar ko piepildīt pārtraukumu. nu ja... over and out.
