Grūti saprast, kuru no mums abiem lai vaino šitajā bezgala stulbajā situācijā, kurā vienam no mums tā ir tikai spēle, bet otram bišķīt sāp. Labi, laikam pietiks muļķoties un jāsāk dzīvot priekš sevis. Nemeklēšu vīrieti, būs - būs, nebūs - nebūs. Skarbi teikts, jo patiesībā es ticu, ka kaut kad jau būs, agrāk vai vēlāk.

Esmu nedaudz vīlusies tajā Vanilla Sky filmā. Šim vakaram ar vīnu un lietu aiz loga vairāk piestāvētu kaut kāds vairāk raudamais gabals ar bēdīgām beigām... Nu, dažubrīd jau bija nedaudz raudulīgi un beigas arī nebija diez ko priecīgas, bet.. Nu, prasījās savādākas.

Dabūju naudu, bet tagad vairs nav ne jausmas, kur lai viņu liek, visdrīzākais iztērēšu visu cigaretēs un vēl visādas citādās sliktās lietiņās.

Vakar visu dienu nočakarējos ebayā, meklēju perfekto kleitu. Atradu trīs, bet tās uzsolīja uz tik milzīgām summām, ka palika bišķīt žēl. Nu negribās iztērēt visu piķi par kleitu, ko uzvilkšu, visticamākais, divas reizes dzīvē.
Starp citu, kādam nevajag pilnīgi jaunus Nine West zābaciņus? Unwanted gift.

Pašai jau ir apnicis, ka visu laiku mainu domas. Vienu brīdi esmu gatava visu pārtraukt, bet jau otrā gribu, lai viss paliek kā ir. Pašlai - otrais variants. Pat ja notiktu kaut kas neticams. tādām attiecībām nebūtu nākotnes. Lai paliek kā ir labāk. Pofig, ka pataisu sevi par muļķi un sliktu cilvēku.

Es vēl joprojām smaržoju pēc Tevis, žēl iet dušā. Viens nu ir pilnīgi skaidrs - mēs esam pilnīgi traki, jo tas viss, ko mēs daram un KĀ mēs to daram, tas ir kaut kas neaprakstāms. Pilnīgi noteikti negribu, lai tas beidzas.

___
I'm your biggest fan
I'll follow you until you love me
I won't stop until that boy is mine

Kaut kad drīz būs pagājis gads, kopš mums kaut kas ir. Atceros to pirmo reizi, kad Tu man pieskāries tā. Nu, TĀ. Tauriņi bija ne tikai manā vēderā, bet visās citās iespējamajās vietās. Murr.

13. maijs.
Es elpoju Tevi.
Tava smarža manos matos, manās drēbēs, uz manas ādas, manī. Aizveru acis, ieslidinu rokas Tavos matos, aiz Tava krekla, sajūtu Tavas ādas siltumu. Es varētu tā sēdēt un elpot Tevi mūžīgi. Un Tu tikai sēdētu un skatītos tālumā. reizēm es Tev atļautu uzpīpēt. Man patīk kā Tu pīpē - Tev piestāv. Patiesībā, Tev piestāv viss - smieties, raudāt, gulēt, ēst, elpot, skatīties stulbas filmas, nezvanīt man, zvanīt man, piekāst mani un pēc tam ar pāris vārdiem atkal likt man aizmirst visu slikto. Jā, piestāv. Ha, izklausās pēc mazas meitenes rozā murgiem. Bet varbūt arī es tāda esmu, maza muļķīte ar rozā okulāriem uz acīm.
Ko Tu domā darīt, es prasu. Viņš pagriežās pret mani, paskatās manī ar savām zilajām acīm, pasmaida. Es būšu Tavs, viņš saka. Un laimīga asara nobirst pār manu vaigu, jo tas ir viss, ko es gribu dzirdēt, man vienalga par visu pārējo.
Pamostos. Sapnis. Nevienam nestāstīšu, lai piepildās.
Es elpoju Tevi.

Mans vismīļākais ieraksts. :)

Protams, ar runāšanu nekas nesanāca. Viņš aizbrauca un, nelielas nesaprašanās dēļ, mums nesanāca satikties vakar vakarā, tāpēc būs jārunā šodien. Nezinu ko teikšu, nezinu kā teikšu un sāku šaubīties vai vispār kaut kas ir jāsaka... Nevis tāpēc, ka man tā liekās pilnībā normāla, bieži sastopama situācija, bet gan tāpēc, ka man ir bail, ka tas beigsies. Ja tic draudzeņu teiktajam, lai arī kāds nebūtu iznākums, būs labāk nekā ir tagad. Vismaz kaut kāda skaidrība. I hope so.

Nē nu it kā jau viss varētu palikt pa vecam, bet ir viena liela liela problēma. Domāju par viņu, atrodos blakus citam un kļūstu absolūti neciešama, ātri nokaitināma, kā rezultātā visiem ir slikts garastāvoklis un es esmu vainīga pie tā, ka vakars ir izbojāts. Stulbi man, stulbi visiem.

Izskatās, ka šodien līdz plkst. 23 jāpieliek tam visam punkts. Nezinu kā, ko viņam teikšu, bet galvenā doma man ir skaidra - negribu būt muļķīte, kas sēž un noskatās kā viņas princis baltajā zirgā dod riņķī ar citu. Gadu jau esmu tā nosēdējusi, pietiks. Man taču to nevajag. Viņa dēļ esmu tieši tāda, kāda negribu būt, kuru ienīst un nicina citas sievietes/meitenes. Viņa dēļ es zogu citai viņas laimi, jo maza daļiņa no viņa taču galu galā tomēr ir MANA. Zogu viņa pieskārienus, viņa smaržu un garšu. Sanāk, esmu zagle. Pieskārienu, sajūtu, baudas, laimes zagle. Mīlestības? Nē, tās gan laikam ne. Diemžēl vai par laimi, bet mīlestību nevienam vēl nezogu.

Trīs trakas dienas. Bet trakas labā ziņā, laikam.
Visvairāk man iecepī šis rīts, kad atvēru acis, paskatījos apkārt un sapratu, ka neko neatceros. Bet 'main person' bija blakām, tas labi.

Diez, cik ilgi tā izturēšu? Nesaprotu, kāpēc vispār parakstos uz to visu pasākumu? Ir tāds teiciens - nebūvē savu laimi uz citu nelaimes. Un tie citi jau ir x2.

Es zināju, ka neizturēšu, tikai gribējās redzēt, cik ilgu laiku izturēšu. Nezinu cik ilgs laiks pagāja, kopš viņu iepriekšējo reizi satiku, bet viens nu ir skaidrs - man viņa pietrūka. Pietrūka tās sajūtas.
Sākšu visu no sākuma:
Atnāku mājās īsi pēc pusnakts un beidzot ieslēdzu telefonu. Pīpī - atnāk viena īsziņa. Izlasu, pasmejos, nu pilnīgs sviests. Nometu telefonu, iekrītu gultā un sāku lasīt grāmatu. Pēc pāris min. atkal pīpī. "Kāds plāns vakaram?" Ehh, pirms es sāku izturēties neforši pret viņu, vienmēr saņēmu jaukas sms, kuras izlasot vienmēr jāsmaida. Bet tagad tādas vienkāršas, īsas un skaidras, bez smaidiņiem. Arī labi, vismaz raksta. Tā kā jau pa dienu iedomājos, ka ļoti gribu viņu satikt, uzreiz atbildēju un beigās sarunājām, ka stundas laikā viņš atbrauks pēc manis. Sagaidīju. Sākumā bija tā dīvaini, kā nekā nebija sen satikts... Bet beigas bija pašas trakākās - protams, neizturēju un notika tas, kam jānotiek. Negribēju laist viņu vaļā, jo zinu, ka atkal būs kā parasti, nesatikšu viņu kādas divas nedēļas vai vairāk.
Kad esam kopā, manī ir tāda skumīgi rūgta sajūta, bet tomēr esmu laimīga.

Neatceros, kad pēdējo reizi skaidrā būtu bijusi nomodā tik ilgi. :D Ā, pareizi, vakar... Bet tas neskaitās, es biju ciemos un man vismaz bija ar ko parunāt un kopā pasmieties, taču tagad esmu viena, sēžu pie datora un gaidu, kad Aiga beidzot izkasīsies ārā no mājās. Pašlaik izskatās, ka viņa ir aizmigusi vai arī kaut kur iekritusi, iesprūdusi vannas istabā vai tamlīdzīgi.
Stāsts tāds - ap vieniem, kad biju jau gandrīz morāli nobriedusi iet uz veikalu pēc cigaretēm, ar Aigu sākām runāt skype, ka vajadzētu atkal uztaisīt kādu fotosešen un beigu beigās aizrunājāmies tik tālu, ka viņa piekrita to darīt šorīt no rīta ap 4iem. Nezinu, no kurienes man uzradās tik traka ideja un kādā mistiskā veidā man izdevās pierunāt uz to viņu, bet nu... Pēc kādām 15-20min. jādodās. Žēl, ka ir apmācies, pelēks un visādā citādā ziņā pretīgs laiks, bet nu cerams, ka kaut ko sadomāsim. Man pat ir ideja, happy. ^_^

Bišku takā nāk miegs, bet pēc tām 3 kafijām ko izdzēru, pat gribēdama tagad nevarētu aizmigt.

Nu ko, cerams, ka par spīti nesmukajam laikam mums tomēr sanāks pāris smukas bildes. Galvenais, lai nelīst, lai neaizmiegam uz tilta un lai veikalā ir mazais sarkanais marlboro, ha.

Ā, jā, gandrīz aizmirsu vienu svarīgu lietu uzrakstīt.
Kā jau vakar kaut kur minēju, lasīju veco dienasgrāmatu, atcerējos foršās sajūtas un knapi savaldījos, lai neaizrakstītu viņam. Nezinu, šim kaut kādas spešal fīčas galvā, sensori vai kas, bet nu kaut kad pēc pusnakts viņš atrakstīja, jautāja, vai šodien varam satikties. Ilgi skatījos uz to sms, košļāju matus un nezināju ko darīt. Nevarēju saprast - klausīt jūtām un rakstīt atpakaļ [jā, nahuj, jā] vai domāt ar galvu un mest pāri. Beigās tomēr atbildēju, ka jā, varētu... [Nu paga paga, nav vēl viss stāsts izklāstīts, nesteidzies nonest mani:D...] Tātad, kaut ko tur samuhļīju un beigās sanāca tā, ka man tagad kaut kad, kad esmu brīva, jāpadod ziņa. Naktī, protams, aizmigt nevarēju, ilgi domāju, ko un kā man darīt, bet, kad no rīta pamodos, sapratu, ka man tas nav vajadzīgs, negribu būt slikts cilvēks, tāpēc vēl joprojām neesmu viņam «devusi ziņu». Un nedošu arī. Iešu krāsot Aigai matus un pēc tam satikties ar to cilvēku, kurš mani nečakarē kā mazu suni. [Un pat ja čakarē, tad vismaz tā, ka es to nezinu:D]

Un vēl, šodien atrakstīja Laura. Nebiju ar viņu kontaktējusies vairākas dienas, jo kaut kā grūti bija aizmirst tās lietas, kas notika tajā Līgo vakarā. šajās dienas baigi gribējās kaut kā sariebt, zin kā.. bet tomēr savācos un man prieks, ka tā, jo pēc viņas rakstītā var secināt, ka viņa nožēlo un, ja tā padomā... Nekas TĀDS jau tur arī nebija, es pati ar viņas jūtām esmu izrīkojusies vēl briesmīgāk. Tā kā - viss mierīgi. :)

Un VĒL. :D Šodien mani ir ļoti viegli saraudināt. Pa TV1000 skatījos kaut kādu bērnu filmu ar Hilariju galvenajā lomā un trīs reizes apraudājos, blush.

Atā, Maikl! Čuči smuki!
Ja tā pa nopietno, man viņa biškucīt žēl, jo, pat neskatoties uz to, ka viņa pekas tagad smaida saulei, daži vēl joprojām aplej viņu ar mēsliem. Man liekas, ka bija foršs čalītis - seksīgi mētāja kājeles un foršas, lipīgas dziesmiņas dziedāja. Man jau, protams, būtu labāk paticis, ja viņš nebūtu tik dikti aizrāvies ar visām tām opereišen, bet nu... Tas vnk bija Maikls. Leģenda. :)

Dienas priecīgā ziņa ir tā, kāds precīzi pēc gada, 2010.gada 26. jūnijā svinēs savu pirmo dzimšanas dienu. Ilonai šodien piedzima dēliņš - Ģirts. Jauki. Skaisti. Neviens no mums līdz pašām dzemdībām nezināja - būs puika vai meitene, tā kā - jauks pārsteigums. Es arī gribētu, lai mans vecākais bērns ir puika. ^_^ Savādi atcerēties, kā pirms pāris gadiem kopā ar viņu sūdus taisījām un gājām puišos, a tagad viņa ir mammuis.. Bet nu tas laikam notiks ar lielāko daļu no mums, giggle.

Ja runājam par Līgo svētkiem un Jāņiem... Diezgan forši. Nebija NENORMĀLI forši, bet tā normāli. Katrā ziņā prieks, ka savādāk nekā 3 iepriekšējos gadus - skatīties kā cilvēki brutāli piedzeras un pašai justies nenormāli slikti... Nu tad beidzot redzēju kā citi lēnām pieliek seju, giggle. Bet galvenā persona man blakus turējās godam un pat pēc (nepateikšu precīzi cik, bet daudz) aliņiem bija dzids kā stikliņš, vai kāds nu bija tas teiciens. ^_^ Nezinu kā viņam, bet man par to prieciņš.
Bija jocīgi būt skaidrā, kad visi citi ir tādi manāmi iereibuši. Pēdējā laikā biežāk gan ir sanācis otrādāk - es vienīgā esmu dzērusi un visi citi skaidrā, vai arī mēs visi esam nost. Bet šoreiz es pasēdēju maliņā un paķiķināju par citiem. Varbūt tāpēc, ka man negaršo alus, varbūt arī tam bija cits iemesls.

Viena lieta, kas mani pēdējās dienās nogruzī visvairāk ir tas notikums ar botām. Citiem varbūt liktos tāds sīkums vien, bet kaut kas mani iekšā grauž, jūtos reāli sūdīgi par to un gribētos kaut kā atriebties, bet. Tieši šodien izlasīju vienu teicienu, kas liek man to nedarīt. Neatceros tieši kā tur bija, bet nu galvenā doma bija tāda, ka krutāks ir tas, nevis tas, kas atriebjas, bet piedod. Nu tad nu arī paliksim pie tā.

Tikko izlasīju savu veco dienasgrāmatu. Nu, cik nu veco, tik kāds mēnesis kopš pēdējā ieraksta ir pagājis, bet tāda sajūta, ka daudz vairāk, ka esmu cits cilvēks. Īstenībā es izliekos. No visa spēka cenšos pati sev pierādīt, ka īstenībā neesmu tāda, ka man ir vienalga. Tad jau redzēs, kā sanāks. Cerams tik, ka nepierādīsies vecais - stulbais teiciens «Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr [sliktāk].»
Patiesība ir tāda, ka, lai arī kā es necenstos sevi pārliecināt, ka viņš tāds un šitāds, kaut kas manī tomēr cer, ka pēc daudziem gadiem, kad es būšu savedusi sevi kārtībā un Tu būsi normāli izbaudījis dzīvi, mēs satiksimies atkal un viss beidzot būt tā pa nopietno, tā īsti... [You`ll be the prince and I`ll be the princess; it`s a love story, nananā]

tagad atcerējos visu to un ļoti ļoti sagribējās viņam aizsūtīt sms, pazvanīt vai satikt... Bet nē, es nebūšu cūka. Es esmu cita.

Dažreiz ir tā, ka man ir bail būt laimīgai. Viss ir tik skaisti, lieliski, labāk nekā jebkad ir bijis, bet iekšā tomēr ir tā sajūta... Jo vienmēr tieši tad, kad liekas, ka labāk vairs nevar būt, notiek kaut kas tik slikts, TIK slikts, ka nezini kur likties un galvā parādās tādas domas, ka pašai pilnīgi sametās bail no sevis. Tāpēc reizēm nesaprotu kā būtu labāk - izbaudīt tos retos brīžus, kad viss ir tik labi, ka aiz priekiem nezinu kur likties un pēc tam klusējot pārciest to, kas sekos, vai arī pašai sevi piebremzēt un... Nejusties tik ļoti laimīgai? Nezinu kā lai pareizāk pasaka, bet gan jau ka manu domu jūs sapratāt.

Šodien mazā māšele stāstīja, ka mūsu pilsētā notikusi jauniešu romāna cienīga drāma. Viena mazule aizbēgusi no mājām un dzīvojusies pie draudzenes, kamēr nabaga vecāki plēsuši matus no galvas un izraudājuši acis sausas. Izprašņātas visas maziņās un beigās tomēr meiteni atrada. īsti nesaprotu ko viņa mēģināja ar to panākt un stipri šaubos vai šitā viņai tas izdevās, bet nu lai jau, vismaz būs par ko pasmieties, kad paaugsies.

Man vēl joprojām nāk smiekli par to, kā mans mazais brālis reaģē uz to, ka es smēķēju. Pirmajā reizē, kad viņš man rokā ieraudzīja cigareti, viņš bija tik šokēts, ka, pats to neapzinoties, paziņoja to visai manai sētai, kaimiņiem (tai skaitā arī pāris skolotājām) un pēc tam katru dienu ēda man nervus un stāstīja, ka neaugšu liela un man nomirs smadzenes, vai kaut ko tamlīdzīgu. Žēl, ka esmu tik slikta lielā māsa un rādu negatīvu piemēru, taču cik tad es varu slēpties? Nav jau arī nekas TĀDS tā smēķēšana... Un vispār, ja tā padomā, es pazīstu tikai pāris cilvēkus, kurus nekad neesmu redzējusi pīpējam... http://www.cpaaindia.org/images/SecondHandSmokeKills.jpg
[www.urbandirectory.com saka:
1. Marlboro Red - Heaven sealed in a red box. Marlboro's are yummy cigarettes that give you a delighful head rush that sets you flying away. I inhale it deep, and let the smoke slowley rush out of my mouth/nose.]


Giggle.