Kaut kad drīz būs pagājis gads, kopš mums kaut kas ir. Atceros to pirmo reizi, kad Tu man pieskāries tā. Nu, TĀ. Tauriņi bija ne tikai manā vēderā, bet visās citās iespējamajās vietās. Murr.

13. maijs.
Es elpoju Tevi.
Tava smarža manos matos, manās drēbēs, uz manas ādas, manī. Aizveru acis, ieslidinu rokas Tavos matos, aiz Tava krekla, sajūtu Tavas ādas siltumu. Es varētu tā sēdēt un elpot Tevi mūžīgi. Un Tu tikai sēdētu un skatītos tālumā. reizēm es Tev atļautu uzpīpēt. Man patīk kā Tu pīpē - Tev piestāv. Patiesībā, Tev piestāv viss - smieties, raudāt, gulēt, ēst, elpot, skatīties stulbas filmas, nezvanīt man, zvanīt man, piekāst mani un pēc tam ar pāris vārdiem atkal likt man aizmirst visu slikto. Jā, piestāv. Ha, izklausās pēc mazas meitenes rozā murgiem. Bet varbūt arī es tāda esmu, maza muļķīte ar rozā okulāriem uz acīm.
Ko Tu domā darīt, es prasu. Viņš pagriežās pret mani, paskatās manī ar savām zilajām acīm, pasmaida. Es būšu Tavs, viņš saka. Un laimīga asara nobirst pār manu vaigu, jo tas ir viss, ko es gribu dzirdēt, man vienalga par visu pārējo.
Pamostos. Sapnis. Nevienam nestāstīšu, lai piepildās.
Es elpoju Tevi.

Mans vismīļākais ieraksts. :)