Trīs trakas dienas. Bet trakas labā ziņā, laikam.
Visvairāk man iecepī šis rīts, kad atvēru acis, paskatījos apkārt un sapratu, ka neko neatceros. Bet 'main person' bija blakām, tas labi.

Diez, cik ilgi tā izturēšu? Nesaprotu, kāpēc vispār parakstos uz to visu pasākumu? Ir tāds teiciens - nebūvē savu laimi uz citu nelaimes. Un tie citi jau ir x2.

Izskatās, ka šodien līdz plkst. 23 jāpieliek tam visam punkts. Nezinu kā, ko viņam teikšu, bet galvenā doma man ir skaidra - negribu būt muļķīte, kas sēž un noskatās kā viņas princis baltajā zirgā dod riņķī ar citu. Gadu jau esmu tā nosēdējusi, pietiks. Man taču to nevajag. Viņa dēļ esmu tieši tāda, kāda negribu būt, kuru ienīst un nicina citas sievietes/meitenes. Viņa dēļ es zogu citai viņas laimi, jo maza daļiņa no viņa taču galu galā tomēr ir MANA. Zogu viņa pieskārienus, viņa smaržu un garšu. Sanāk, esmu zagle. Pieskārienu, sajūtu, baudas, laimes zagle. Mīlestības? Nē, tās gan laikam ne. Diemžēl vai par laimi, bet mīlestību nevienam vēl nezogu.