Ā, jā, gandrīz aizmirsu vienu svarīgu lietu uzrakstīt.
Kā jau vakar kaut kur minēju, lasīju veco dienasgrāmatu, atcerējos foršās sajūtas un knapi savaldījos, lai neaizrakstītu viņam. Nezinu, šim kaut kādas spešal fīčas galvā, sensori vai kas, bet nu kaut kad pēc pusnakts viņš atrakstīja, jautāja, vai šodien varam satikties. Ilgi skatījos uz to sms, košļāju matus un nezināju ko darīt. Nevarēju saprast - klausīt jūtām un rakstīt atpakaļ [jā, nahuj, jā] vai domāt ar galvu un mest pāri. Beigās tomēr atbildēju, ka jā, varētu... [Nu paga paga, nav vēl viss stāsts izklāstīts, nesteidzies nonest mani:D...] Tātad, kaut ko tur samuhļīju un beigās sanāca tā, ka man tagad kaut kad, kad esmu brīva, jāpadod ziņa. Naktī, protams, aizmigt nevarēju, ilgi domāju, ko un kā man darīt, bet, kad no rīta pamodos, sapratu, ka man tas nav vajadzīgs, negribu būt slikts cilvēks, tāpēc vēl joprojām neesmu viņam «devusi ziņu». Un nedošu arī. Iešu krāsot Aigai matus un pēc tam satikties ar to cilvēku, kurš mani nečakarē kā mazu suni. [Un pat ja čakarē, tad vismaz tā, ka es to nezinu:D]

Un vēl, šodien atrakstīja Laura. Nebiju ar viņu kontaktējusies vairākas dienas, jo kaut kā grūti bija aizmirst tās lietas, kas notika tajā Līgo vakarā. šajās dienas baigi gribējās kaut kā sariebt, zin kā.. bet tomēr savācos un man prieks, ka tā, jo pēc viņas rakstītā var secināt, ka viņa nožēlo un, ja tā padomā... Nekas TĀDS jau tur arī nebija, es pati ar viņas jūtām esmu izrīkojusies vēl briesmīgāk. Tā kā - viss mierīgi. :)

Un VĒL. :D Šodien mani ir ļoti viegli saraudināt. Pa TV1000 skatījos kaut kādu bērnu filmu ar Hilariju galvenajā lomā un trīs reizes apraudājos, blush.