Nana ([info]nr01923888) wrote 2. Jūlijs 2009, 12:10
Patīk un viss.
Es zināju, ka neizturēšu, tikai gribējās redzēt, cik ilgu laiku izturēšu. Nezinu cik ilgs laiks pagāja, kopš viņu iepriekšējo reizi satiku, bet viens nu ir skaidrs - man viņa pietrūka. Pietrūka tās sajūtas.
Sākšu visu no sākuma:
Atnāku mājās īsi pēc pusnakts un beidzot ieslēdzu telefonu. Pīpī - atnāk viena īsziņa. Izlasu, pasmejos, nu pilnīgs sviests. Nometu telefonu, iekrītu gultā un sāku lasīt grāmatu. Pēc pāris min. atkal pīpī. "Kāds plāns vakaram?" Ehh, pirms es sāku izturēties neforši pret viņu, vienmēr saņēmu jaukas sms, kuras izlasot vienmēr jāsmaida. Bet tagad tādas vienkāršas, īsas un skaidras, bez smaidiņiem. Arī labi, vismaz raksta. Tā kā jau pa dienu iedomājos, ka ļoti gribu viņu satikt, uzreiz atbildēju un beigās sarunājām, ka stundas laikā viņš atbrauks pēc manis. Sagaidīju. Sākumā bija tā dīvaini, kā nekā nebija sen satikts... Bet beigas bija pašas trakākās - protams, neizturēju un notika tas, kam jānotiek. Negribēju laist viņu vaļā, jo zinu, ka atkal būs kā parasti, nesatikšu viņu kādas divas nedēļas vai vairāk.
Kad esam kopā, manī ir tāda skumīgi rūgta sajūta, bet tomēr esmu laimīga.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: