Dažreiz ir tā, ka man ir bail būt laimīgai. Viss ir tik skaisti, lieliski, labāk nekā jebkad ir bijis, bet iekšā tomēr ir tā sajūta... Jo vienmēr tieši tad, kad liekas, ka labāk vairs nevar būt, notiek kaut kas tik slikts, TIK slikts, ka nezini kur likties un galvā parādās tādas domas, ka pašai pilnīgi sametās bail no sevis. Tāpēc reizēm nesaprotu kā būtu labāk - izbaudīt tos retos brīžus, kad viss ir tik labi, ka aiz priekiem nezinu kur likties un pēc tam klusējot pārciest to, kas sekos, vai arī pašai sevi piebremzēt un... Nejusties tik ļoti laimīgai? Nezinu kā lai pareizāk pasaka, bet gan jau ka manu domu jūs sapratāt.

Šodien mazā māšele stāstīja, ka mūsu pilsētā notikusi jauniešu romāna cienīga drāma. Viena mazule aizbēgusi no mājām un dzīvojusies pie draudzenes, kamēr nabaga vecāki plēsuši matus no galvas un izraudājuši acis sausas. Izprašņātas visas maziņās un beigās tomēr meiteni atrada. īsti nesaprotu ko viņa mēģināja ar to panākt un stipri šaubos vai šitā viņai tas izdevās, bet nu lai jau, vismaz būs par ko pasmieties, kad paaugsies.

Man vēl joprojām nāk smiekli par to, kā mans mazais brālis reaģē uz to, ka es smēķēju. Pirmajā reizē, kad viņš man rokā ieraudzīja cigareti, viņš bija tik šokēts, ka, pats to neapzinoties, paziņoja to visai manai sētai, kaimiņiem (tai skaitā arī pāris skolotājām) un pēc tam katru dienu ēda man nervus un stāstīja, ka neaugšu liela un man nomirs smadzenes, vai kaut ko tamlīdzīgu. Žēl, ka esmu tik slikta lielā māsa un rādu negatīvu piemēru, taču cik tad es varu slēpties? Nav jau arī nekas TĀDS tā smēķēšana... Un vispār, ja tā padomā, es pazīstu tikai pāris cilvēkus, kurus nekad neesmu redzējusi pīpējam... http://www.cpaaindia.org/images/SecondHandSmokeKills.jpg
[www.urbandirectory.com saka:
1. Marlboro Red - Heaven sealed in a red box. Marlboro's are yummy cigarettes that give you a delighful head rush that sets you flying away. I inhale it deep, and let the smoke slowley rush out of my mouth/nose.]


Giggle.