Tikko izlasīju savu veco dienasgrāmatu. Nu, cik nu veco, tik kāds mēnesis kopš pēdējā ieraksta ir pagājis, bet tāda sajūta, ka daudz vairāk, ka esmu cits cilvēks. Īstenībā es izliekos. No visa spēka cenšos pati sev pierādīt, ka īstenībā neesmu tāda, ka man ir vienalga. Tad jau redzēs, kā sanāks. Cerams tik, ka nepierādīsies vecais - stulbais teiciens «Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr [sliktāk].»
Patiesība ir tāda, ka, lai arī kā es necenstos sevi pārliecināt, ka viņš tāds un šitāds, kaut kas manī tomēr cer, ka pēc daudziem gadiem, kad es būšu savedusi sevi kārtībā un Tu būsi normāli izbaudījis dzīvi, mēs satiksimies atkal un viss beidzot būt tā pa nopietno, tā īsti... [You`ll be the prince and I`ll be the princess; it`s a love story, nananā]

tagad atcerējos visu to un ļoti ļoti sagribējās viņam aizsūtīt sms, pazvanīt vai satikt... Bet nē, es nebūšu cūka. Es esmu cita.