| izskatās, ka mans mazais bērns ātrāk iemācīsies uzkāpt Everestā un iekarot visas vertikālās virsotnes nekā staigāt pa horizontālu plakni.
traks kāpējs.
parādi tik viņam zviedru sienu, uzreiz izstiepj rokas/kājas un, ja pieturam aiz sāniem, rāpjas augšā kā mērkaķis palmā pēc kokosriekstiem
es jums saku - tas ir mans krampis, mans!
toreiz jaunībā, kad aizbraucām pa Kugitangu kāpelēt, grupas vadītājs teica, ka man ir acīmredzams skalolazkas talants, un līdu jau arī kā tāds spaidermens. vēl mēnesi pēc ekspedīcijas, Latvijā ieraugot kādu vertikālu akmeņu sienu, tā vien gribējās līst augšā, bez kādām virvēm |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pat savu pirmo soli paspēra tad, kad ieraudzīja, ka uz dīvāna ir nepiesardzīgi atstāta brīva vieta, kur uzrāpties.
Jautrības mīnusi - staigāšana izkopj tādu lietu, kā līdzsvara izjūta, bet rāpšanās - ne. Kad bērns ir uzrāpies uz krēsla un sajūsmā lēkā, nākamā kustība viņam ir mauciens uz grīdas.