Otrās festivāla dienas rītā sēdēt vēl vieglā štīmīti pie kompja un strādāt... nu tā man vēl nebija gadījies. Labi, ka festivāls tik tuvu – pēcpusdienā ceru tikt atpakaļ. Šī ir vienīgā vieta, kur drīkstu izpausties (jo vakar festivālā biju incognito. Pasaules koru olimpiāde it is) un pakliegt tukšumā cik Elbow bija dievišķīgi brīnišķīgi. Šīs maigās skumjas, šīs maigās skaistās skumjas.

Visādi citādi, Salacgrīva vakar likās netipiski tukša, sastrēgumu nebija vispār, ap deviņiem, pusdesmitiem vakarā. Bet festivālā stulbo stulbeņu gan kaut kā likās vairāk nekā citus gadus. Bet varbūt tas ir tikai iedzeršanas jautājums.