Vakar radio “trīsburtu kombinācija” ēterā Gustavs Terzens mani nodēvēja par “pazīstamo mūzikas žurnālisti”. Laikam jau tas nekad nebeigsies, un nav vērts uzmest lūpu. Katrā ziņā man šādi skaļi nosaukumi liek justies neērti, un pieņemu, ka neērti sajūtas arī cilvēki, kuri patiešām ir mūzikas žurnālisti. Es uzskatu, ka līdz tam vienkārši neizaugu. Pēdējais ar pretenzijām uz šo bija grupas Muse koncerta apskats portālā Delfi kaut kādā 2012. gada decembrī. Tātad pirms trim gadiem. Intervijas ar visādiem Esplanādes koncertu mūziķiem Rīga 2014 portālā taču neskaitās?

Jā, bet šis nenozīmīgais starpgadījums tikai piemeta vel vienu slapju un ilgi gruzdošu pagali manā pēdējo mēnešu pārdomu ugunskurā – kas tad es īsti esmu?

Visādi citādi, radio “trīsburtu kombinācija” un Terzens vakar pārspēja paši sevi, uzaicinot studijā Grupu Sūdi. Nu tad tur bija viss – sākot ar neveikliem Terzena mēģinājumiem noturēt interviju pilnīgā bardakā līdz Sūdu daiļradei, kuras nepiemērotība komercradio ēteram un jebkam citam ārpus “reizi gadā Positivus festivāla” man nav īpaši jāpaskaidro. Apmēram reizes divas dzirdēju vārdu “dirst”, bet vārds “bļaģ” izskanēja kādas piecas reizes. Bija debate vai arī Kandavas mērs tāpat kā Rīgas mērs saka “bļaģ”. Nu tāds gandrīz “Radio Naba”. Protams, līdz Dambim un Kulakovam vai Ūdrim-Balodim un Rudakam ne gluži skaidrā tur vel augt un augt, bet nu, ja Uģis Polis būs šo klausījies un cītīgi stenografējis, tad, iespējams, Terzenam varētu būt vieglas nepatikšanas.

Ļoti mīlīga bija dziesma par Putina propagandai līdzīgo Paulu, kurš braukā pa Latviju apdrisdams pilsētas un redz Kandavā viņam un viņa drauģeļiem tagad pietrūkst tās sūda trases. Tamburīns arī bija noslēgumā.