Sekojot vairākiem labiem piemēriem, atskaitīšos arī es par svaigākajiem kultūrdzīves notikumiem. Vairāk savai, nekā jūsu izklaidei.

“Sarkanās puķes” pirmizrāde Valmieras teātrī. Izrāde atstāj pēcsajūtu. Nu to, ka it kā nemaz tā nav paticis, tomēr domās pie tas atgriezies vēl vairākas dienas un sāc saprast tikai vēlāk. Tā vairāk ir par dzejas ritmu, muzikalitāti, intonācijām, spēlēm ar interpretācijām, mazāk (gandrīz nemaz) par Sarkano puķu saturu, jēgu, Aspaziju, laikmetu un laikmetīgumu. Ticu, ka aktieriski sarežģīts un precīzs darbs, jo visas trīs aktrises teju visu izrādi runā vienlaicīgi, bet jebkādas iespējas kļūdīties un improvizet. Man šādam priekšnesumam prasītos klāt kaut kāds kristaps pētersons vai taml, bet Suhanovs esot apzināti no mūzikas klātbūtnes vairījies.

Bet pirmizrādes ballē drusku pārsteidza pats režisors, kurš teica runu, ka man apmēram divas reizes bija jāpadomā pie sevis – nu, ko viņš tur muld! Tādā vecišķā “viss ir slikti, pasaule vairs nav nekādas kārtības” stilā – sākot no Barišņikova recenzijas Delfi līdz Zani Radzobi nevajag laist iekšā teātrī, no Krivades dzejoļa līdz pilnīgi nolaistajam Raiņa kapam. (Eu, čali, a kad tu pats tur pēdējo reizi biji?) Un šitais ciniskais laikmets mums radošajiem cilvēkiem redz ir kaut kā jāpārdzīvo!

Nu sakiet, kur tādā jaunā, smukā, talantīgā puisī tāds vecišķums?

“Dubultie svešnieki” un Riga IFF atklāšana. Filma vizuāli skaista, smeldzīga, personiska un aktuāla. Patika. Smuki visādas domas un stāsti saslēdzas kopā, taču neko arī ar karotīti mutē nelej. Bet es varētu izsludināt totalizatoru, cik zālē bija cilvēku, kuri filmas pēdējās minūtes pieliecās pie blakussēdētāja un izčukstētajā teikumā bija iekļauts vārds “Heima”. Es biju viens no tiem. Konkrēti es teicu “Vanabī Heima”. Bet nu, citējot Rasbainieku, tas neko neizpurgā, vairāk liek pasmaidīt.

Bet visādi citādi, džins ar toniku, jā, tā ir pārbaudīta nākamās dienas panākumu atslēga, jā!