viena no manām mīļākajām (jo gudrākā) pasniedzējām šodien teica tā - vidusmēra studentam dienā jāuzraksta vismaz lapa teksta, lai tas būtu spējīgs iemācīties izteikt savas domas. es gan nezinu, vai rakstīt man sanāk un vai vajadzētu, bet zinu vienu - man ir jāiemācās izteikt savas domas. nopietni, pagaidām sev argumentēt pašai savas izdarības sagādā problēmas. protams, varbūt tāpēc, ka es lietas daru bez iemesla, vai, vēl sliktāk, mans iemesls mēdz būt - kāpēc ne?, kas jau pašā saknē ir nepareizi.
man īpaši negribas pīpēt, man īpaši negribas dzert, mani neinteresē vīrieši un arī tukšu pļāpāšanu ar mazpazīstamām jaunkundzēm es nevēlos. es gribu mācīties. studēt, studēt, studēt. vēlos būt ciešās saiknēs ar cilvēkiem. un tieši šī pēdējā iemesla dēļ es gribu mainīt līdzšinējo patvaļību savā dzīvē.
vai es jau stāstīju,ka vakar par 2 citroniem un 0,5 kg cukuru iztērēju trīs latus? salīdzināšanai, parasti to visu var nopirkt zem lata. bet manu sirdi silda doma,ka tos citronus un to cukuru tiešām audzē un novāc normālās fermās, cilvēki, kas tiek atalgoti un spēj uzturēt savas ģimenes, ka manis nopirktais nav tikai ķimikālijas un pesticīdi.
bet, lūk, kur tas atkal ir. lietas lietas lietas. mēs mīlam lietas un lietojam cilvēkus. arī es, kaut gan redzu problēmu, nemāku to labot. kā labot tās kļūdas, ko esam nodarījuši, atvienojoties no citiem, dzīvojot šajā diskonektētajā pasaulē.
es turpinu jautāt tos pašus jautājumus, bet nekas nemainās. varbūt tāpēc,ka neko nemainu? ko darīt, kā darīt un kā uz to skatīties? cik viss ir relatīvs.
gribu no sevis dabūt ārā visu to,kas ir, bet nenāk. te arī tā problēma, te arī tā vaina, kāpēc notiek tas diconnection, jo, ja cilvēkiem nevar pateikt, ko domā, kā jūties, kā viņiem to saprast? jo domāt jau var, ka visiem galvā notiek viens un tas pats, bet tā nebūt nav.
labi, es laikam esmu mikro-depresijā un tāpēc jāiet gulēt.
piedod, K, ka esmu tā sačakarējusi Tavas vēstures lapas ar savu bezatbildīgo dzeršanu, vīriešu mīlēšanu un nepastāvību.