es nevaru beigt cepties par šito netaisnību-
es visu vakaru (k, tas jau bija rīts) flirtējos, runājos, ķiķinos ar burvīgu vīrieti, nu stundām.
viņa tualetes pārtraukuma laikā es piekrītu vienai neveiklai, īsai dejai ar viņa draugu, kura man ir žēl, jo viņš visu vakaru nedzer, jo stūrē. mēs ar numur viens pēc tam turpinam vēl un vēl flirtēties, bet tik tā idejas līmenī un pa mājām.
nākamā dienā numur trīs (oh, nav svarīgi, trust me) saka - ē, nāc ar mums ārā! es, sapriecājusies, uz sava pirmā eksāmena (izglītības, nākotnes..) rēķina izeju ārā un izrādās,ka numur viens nemaz tur nav, bet esmu piestādīta numur divi par meiteni sleš eskortu un visu vakaru man jāklausās joki par mūsu nāktoni no numur trīs un viņa teen-mom-bad-news neizlēmīgās bijušās/esošās/hz.
"šis nav randiņš" - tā arī es viņam pateicu, velns ar ārā, cik jauki vien iespējams. un ziniet ko? vīrietim ar mašīnu un bērnu sēdeklīti būtu jābūt spējīgam uz ko vairāk par stulbu smaidīšanu. ja nu kaut kas sūkā večos, ta tas ir,ka nevar pats par sevi pastāvēt. peer pressure ir k 15 gados, nevis 30 and counting

bet..
es taču vēl joprojām gribu to pirmo damaged goods.

ah, pēcjaunāgada breakdown. un vēl pat nav pagājusi 21 diena.