Garastāvoklis:	full
Mūzika:	Enanitos Verdes - Eterna Soledad

Pablo
Tā kā esmu visnotaļ attapīga, bet nenodarbināta jauna meitene, tad tiku uzaicināta uz interviju darbam NATO samitā. noamii ieradās preses centrā melnā kostīmā un ar nevainojamu matu sakārtojumu, liekot daudzu elpām aizrauties, un, ne mirkli neminstinoties, 40 minūtēs atbildēja uz visām situācijām tekošā angļu valodā, neapmulstot nedz pie Putina, nedz Tonija Blēra, intervētāji smaidīja un pašapziņa auga, taču finālā, kad tika pajautāts, kādā krāsā ir Napoleona baltais zirgs, viņa sarauca uzacis un atzinās, ka nav informēta, kurā datumā sākas NATO samits. Tajā pat nedēļā mani piemeklēja ne viena vien neveikla situācija. Kārtējai nodarbībai sākoties, meitenēm tika apsolīts pārsteigums, durvis pavērās un pa tām ienāca Pablo. Ja vien būtu iespējams dzirdēt domas, tad, nav šaubu, sajūsmas piedzieni atbalsotos visā Visvalža ielas garumā, un, ja vien viņam pievērstajām acīm būtu kātiņi, tās visas izsprāgtu no pieres. Un, kamēr viņš stāvēja auditorijas priekšā, sūkstījās par mīlestības trūkumu organismā, apļveida kustībām glāstot lappusi ar atgriezeniskajiem darbības vārdiem, un demonstrēja savas krāšņās patillas, es trinos savā solā, cenšoties orientēties pēkšņajā spāņu valodas zināšanu haosā, un, kad mēģināju drebelīgi izstomīt, ka viņam ir glīts augums, protams, salaidu visu dēlī. Taču ar to viss nebeigsies.