Garastāvoklis:	blah
Mūzika:	Bebe - Siempre Me Quedara

Un Sākas Viss No Gala
Vakardien mani ukraiņu kaimiņi, saskatījušies no aizjūras ģimenēm, bija uzrīkojuši dārzā bērnu balli - ar princešu kleitiņām, ferverkām, krāsainiem baloniem, dzīvo mūziku un kaut kādu klaunu sievieti, kura 8 stundas nonstopā bļaurēja mikrofonā, tikai viņi neattapās, ka pus deviņos pēc Miedziņš nāk laika bēniem jābūt savās gultiņās, un turpināja uzdzīvi arī pēc pusnakts. No sīču spiegšanas un šāvienu trokšņiem man pulsēja galva, sprakšķi bija tik skaļi, ka, likās, aizdegusies sēta. Turklāt es biju jau pieradusi pie karstuma dēļ guļammaisā zem ābeles pavadītām naktīm, ka, beidzot guļot civilizēti mīkstā gultā zem segas, jutos gandrīz kā Džordžs no džungļiem. Lai būtu vēl ironiskāk, biju nolēmusi aizmigt operatīvi un nesāpīgi, lai nenāktos pārdomāt nesen piedzīvoto un secināt, ka no vilka esmu bēgusi un galu galā aizbēgusi, lai lācim ķetnās ieskrietu.