Garastāvoklis:	atvieglots
Mūzika:	Benny Ibarra - Si Puedo Volverte A Ver

Kā Pa Kalniem
Diena iesākās ar īstām elles mokām. No rīta puses mani pa palagiem kā pelavu maisu mētāja tveice, liekot murgot, ka esmu nedziedināmi slima un taisos uz miršanu, kaklā sāpīgi smeldza, deguns bija ciet kā bebru aizdambēts novadgrāvis, lietus lija, uz galvas neaicināts ieradās sūklis Bobs, telefons aizmirsās mājās, pusaizmigusi iekāpu nepareizajā braucamrīkā, kur mani nevērīgi ievēra durvīs, un, trīcošām rokām izvelkot eksāmena biļeti, nācās konstatēt, ka manā haotiskajā skribelējumu grēdā starp pārējiem trīsdesmit diviem jautājums par II Internacionāles marksismu ir kā reiz iztrūkstošs. Dziļi vīlusies sakopoju visas atmiņā aizmetušās drumslas un runāju tik pieklusinātā, aizsmakušā un drebelīgā balsī, ka pasniedzējam droši vien sametās nelabi, un, lai gan standartā tas aizņem vismaz 20, pēc 8 minūtēm, kā maksimums, es, priecīgi vicinot sekmju grāmatiņu, lepni soļoju uz pieturu pa nu jau saules pielieto Maskavas forštati. Kopš tā brīža neveiksmes ir atkāpušās, diena vairs nerit kā pa buļla d*, un pat pretējais dzimums ir vēlīgs, neskatoties uz manu šaušalīgo frizūru.