Garastāvoklis:	hyper
Mūzika:	Coldplay - We Never Change

Dzīva Pasaka
Jūtos kā ledus karaliene savā pilī. Aiz visiem logiem teiksmaini piesarmojusi un sastingusi pasaule. Un tie bērzi, tie bērzi kā pasakās iz bērnu dienām par apburtajiem mežiem, iedomu valstībām un ziemeļbriežiem. Vakar vēlu vakarā stāvēju pie LNO, kājās man kurpītes, mugurā krepa svārciņi un knaps mētelītis, ausīs joprojām skan Čaikovskis un librets no stāsta par mīlu un apsēstību, kura pārnesumā uz mūsdienām man ne vienu, ne otru tā īsti neizdevās jutekliski tvert (un, manuprāt, pats Puškins man piekrītoši pamātu), pavadonis drebelīgi mīņājas, spelgonis kniebj, taksometra šoferis nepacietīgi bungo pa stūres ratu, bet es kā apburta blenžu uz Bastejkalna kokiem un nožēloju, ka ziema viscaur neizskatās tik gaumīga. Un tās milzu baltās, necilās plastmasas sniegpārslas, pēkšņi kā izsnigušas no kadra kādā nepiepildāmā Ziemassvētku mākslas filmā, atdzīvojas un mirdz laternu gaismā sirmajos zaros. Milda smaida, izplūktā egle pie pieminekļa slejas ar visu tai piemītošo lepnumu, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Jo pašā pēdējā brīdī sirsniņā beidzot ienākusi noskaņa - pēdējā mirkļa Marksa teksti pēdējā oficiālajā mācību dienā šajā gadā, pēdējā mirkļa pušķīši, lentītes un sainīši un pēdējā mirkļa tērpi no veikalu plauktiem. Tālu no rutīnas dzīve sit augstu vilni.