manas šīvakara garīgās metamorfozes
Rīts ausa, izraibinādams debesis haotiskiem krāsu un noskaņu traipiem, krāšņiem kā ziedoši hibiski havajiešu meitenes matos, mākoņi sablīvējās saules tuvumā kā izslāpušas antilopes upes krastā un jūra atklāja savu dienas seju, ko naktī bija slēpusi aiz melna, baismīgi bangojoša tumsas šķidrauta. Naktī, šķiet, jūrā sakrājas viss pasaules rūgtums, visas radības splīns un visvarenās dabas niknums, kas raugās jūrā kā spogulī, neganti triekdams tajā savu iluzorisko ķermeni, satriekdams to miljoniem sīkās dārdošās stikla lauskās un izkaisīdams rāmajā plašumā. Naktī ejot gar krastu var dzirdēt jūru izsāpam visas pasaules sūrmi un nikniem šņācieniem to pavadām uz vietu, ko izsenis pieņemts dēvēt par pasaules malu. Jūras cīņa ar vēju. Rītausmā kā nomocīts vājinieks, atklepojis asinis, nokrīt pasaulei pie kājām svētā pagurumā. Jūra ir izturīga kā Damaskas tērauds, zvērīga kā japāņu dēmons, maiga kā zīda pieskāriens, jūras mainība ir tās trumpis savaldzināšanas un graušanas mākslā. Un jūra atplaukst mīlīgā smaidā, tajā mītošā bērna lēnīgais, mīlīgais vaigs pievērsts savai mīlošajai mātei, liek aizmirst visus pastrādātos sīkos nedarbus.Saule stāvēja debesīs kā balta rešņa, tikai bāls pūpēdis virs apvāršņa, ko drīz vien sabradās nešķīstie padebeši, un baltajiem mutuļiem uzsprāgstot un sabirstot aiz pasaules malas, jūru ieskaus draudīgas ēnas. Apvārsnis allaž izskatās kā kāda pārlieku akurāta mākslinieka filigrānu roku ievilkta drīksna. Kaitinoši precīzs. It kā šī pamirusī punktualitāte spētu nogludināt visus izplūdumus, neglaudumus, kļūdas un ļaunumu, ko sevī nes jūra. Pasaules malai patiesi piedien apvārsnis un otrādi, tie papildina viens otru ...vienmuļībā un abi ir viena vienīga nebeidzama galējība – cilvēku iztēles un dabas galējības.