pirmoreiz pamodos desmitos. aiz gaismu necaurlaidīgajiem aizskariem lidoja lidmašīnas skaņa gluži kā studijā saplūda ar klusumā pulsejošo ambientu un lietus lāšu pakšķiem eņģeļu taurēs. ekrāni izsslēgti, kaķi guļ un gaisma glāžaina. aizmigu vēl reiz. sapņoju maigus un jaukus sapnīšus, kuru uzreiz aozmirsu un otro reizi pamodos tikai ap pusdienlaiku. senchai tēja ūdens ābolītis un esmu ielās. līst, cilvēki rotaļājas rāda lielas sejas un meitenes grozīdamas gurnu neļauj puišiem aizmirsties sevī. // viņi skūpstas. līst. nebeidzami līst es aizgriežos aiz stūra ,kur ielas galu uzšķērž divi helikopteri, tikpat ātri kā halucinācija nozuzdami aiz māju jumtiem. // tilti starp tiem zābāciņi grimstoši kuģīši ar iznīconošām šautemēm degungalos, šeit ir labi, lai arī visis skatās. otrā pusē krēsla un gaismas sterīlas un košas mugurā sāp spiež kāds atkal uzkāpis man uz pleciesm ,alia labāk redzētu apkārtni, es elpoju ir labi, šeit ir mana vieta,`mēs abi novelkam kapuces un cepures un dodamies augšup dzegužkalnā. viņa smēķē pie auto, aizbrauc. nebeidzamas māju rindas deltenas un siltas ir te manā urīnā, un es iegriežu dzirnavas negavilējot