jā, īstenībā esmu laimīgs.. nupat atcerējos ne tik senu pagātni (vasaras sākumu), kad soļoju sadevies rokās ar kādu meiteni un man bija radusies spēcīga sajūta, ka roka kļūst arvien mazāka un mazāka. mana plauksta viņējā sarāvās ar katru sekundi sīkāka..

bet vakarā es gulēju vannā un nespēju atcerēties vai tā vieta aiz stūra ir vai nav. vai tās ir tikai manas iedomas. šobrīd varbūt esmu skarbāks un mazliet atgādinu bruņurupuca un žirafes krustojumu, toties no šādām šausmīgām ilūzijām man sanāk izvairīties