| 4. maijs |
[May. 5th, 2016|10:39 am] |
| [ | mood |
| |  depressed | ] |
| [ | music |
| | - | ] |
Vakar pamodos diezgan agri pēc jūzera vanga organizētā (mans subjektīvais skatījums; es toties noorganizēju puķu iegādi jūzerim mis_sarajevo no Ziedoņdārza puķu laukiem) dzerstiņa čomskī (kas tiešām atgādināja milzīgu klases salidojumu, klases krutākais džeks, protams, T.T.), iedzēru kafiju ar maltu muskatriekstu. Braucu skatīties “Pelnu sanatorija” kino maratonā (tā arī neesmu redzējis), bet, lai gan biju 5 minūtes ātrāk (parasti esmu 5 minūtes vēlāk) filma jau bija soldautā. Iedod tikai tiem latviešiem kaut ko par brīvu. Piebraucu pie Mākslas muzeja, bet tā rinda arī bija pārāk traka. Raičū teica, ka cilvēki tur šeftēja jau pirms muzejs vispār tika atvērts, ieņēma rindas, gatavojās. Ielās nekādu līksmību nemanīju; ja kādu interesē īsti nacionālie svētki, tad tāpat, visticamākais, jābrauc uz Skandināviju, kur cilvēki arī tiešām svin un ir priecīgi. Šeit 4. maijam par godu lielākā atšķība no ikdienas bija pēkšņais cilvēku daudzums uz ielām, kā arī tas, ka psrsietes īpaši protestēja pret cilvēkiem, kas pa pilsētu pārvietojas ar velosipēdu, jau no paliela attāluma sākot nopūšanos, vaidēšanu un sacensību, kura apokaliptiskākā balsī varēs pateikt vārdu “veļosiped”. Pēc tam aizgāju un nedaudz ieburzēju pie Brīvības pieminekļa. Tur pūtējorķestris zilos tērpos izpildīja savu versiju The White Stripes dziesmai Seven Nation Army, kas bija tīri ok. Viņiem piedejoja jaunās čērlīderes ar sarkanām zeķubiksēm. Tas izskatījās iepriecinoši. Latvijā vairāk jāievieš amerikāņu futbols, vai kā to mēslu sauc.
Pēc tam aizgāju uz Franču maiznīcu. Uz vietas bija arī galvenais francūzis, kā arī trīs smalkas un noslogotas pārdevējas. Paņēmu trīs maizītes ar šokolādes gabaliņiem, jo tās tikko bija uzceptas, un aizgāju ciemos pie krusttēva. Bebis vēl gulēja, bet viņam mēs īsti nevarējām traucēt. Skanēja Pink Floyd no jūtūba, visus gabalus zināju, lai gan Pink Floyd apzināti nekad neesmu klausījies. Maizītes bija garšīgas, ļoti sviestainas. Krusttēvam ļoti sāp kāja, viņš nevar atmest smēķēšanu (viņš pēc mana ieteikuma bija pārgājis uz e-cigareti), viņa darba vietu mēģina likvidēt, kā arī pēc kāda mēneša viņa jaunā draudzene dzemdēs viņa ceturto bērnu. Iespējams, 50 gadu vecumā vīriešiem uznāk kaut kāda doma par to, ka nu jau ir pēdējā iespēja pavairoties. Arī manam tēvam bija ~50 gadi, kad es piedzimu. Tad bija jābrauc mājās, un pa ceļam satiku bijušo fakultātes biedru, kas arī bija vienīgais cilvēks, kas mani apsveica svētkos. Atbraucu mājās, salikām kopā divas stundas garu sesto un pēdējo sātana raidījumu. Pēc tā biju pelnījis iet pagulēt, un pa to laiku man pienāca 3 zvani. Vispār man kāds zvana tikai tad, ja esmu vannā, vai arī pa dienu aizeju pagulēt. Pēc tam piecēlos un biju noguris. Ne tik noguris kā šorīt, kad pamodos, bet tomēr. Lasīju The History of the Devil, kas ir dāvaniņa no Vācijas, tad izdomāju, ka varētu aiziet uz tām studentu filmām priekšpagalmā. Uzprasīju socportālā jūzerim penny_lane, kā tur ir ar tām filmām, un viņa man sāka translēt to audiovizuālo vēstījumu kā tekstu dzīvajā. Man pirmo reizi bija šāda filmu skatīšanās / lasīšanas pieredze. Izklausījās ļoti episki, tāpēc aizbraucu uz pēdējām 15 minūtēm. Filmas bija dīvainas un ļoti studentiskas, viena ar epizodi liftā man patika. Jebkurā gadījumā, cilvēku tur vairs nebija daudz, un pēc tā sapratu, ka visas balles laikam ir beigušās. Aizbraucu pie Maigas tantes pēc čebureka ar sieru un tomātiem. Tie čebureki tiešām ir labi, noteikti to 80 centu vērti. Minimāli pieļāvu, ka viņa varētu nestrādāt. Teicu – “Ū, jūs šodien strādājat!” Maiga smaidīja un atbildēja “Nu bet protams!”. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}